Tikko noskatījos filmu un noraudājos. Jā, bija fragmenti, par kuriem arī es (ak, šausmas!) smējos, bet kopumā man palika bēdīgi. Tāda milzīga iekšēja vientulība. Un tas, ko tā ar mums izdara. Par tām, kas apgalvo, ka tante ir nepieskaitāma - nedomāju, ka viss, kas dzīvo ārpus pilsētas robežām un ierobežotā civilizācijā uzreiz klasificējams kā slims. Patiesībā daudzviet tante pateica tādas pērles, par kurām pat izglītoti cilvēki nemēdz aizdomāties, kaut vajadzētu. Ļoti vajadzētu. Jā, viņa ir savdabīga, rupja, atradinājusies no sabiedrības, bet slima?... Žēl to personu, kuras tā atļaujas izteikties.
Katrā ziņā es šo filmu neuztvēru kā rēcamgabalu, nepavisam. Un arī ne kā "ārpŗāts, kā tā slimā uzvedas!". Un tā lika stipri aizdomāties gan skatoties ekrānā, gan te - lasot viedokļus. Priecājos, ka to redzēju.