Filozofisks jautājums-sapņi

Uzskatu, ka arī augstskolas laikā ir jaunība, ne tikai vidusskolā, tādēļ turpinu sapņot jaunības vārdā!
Bet salīdzinot ar 12.klasi, ir mainījusies visa domāšana. Vairāk esmu sapratusi, kā tas reāli dzīvē notiek, nevis sapņu līmenī. Un tikai tad var sapņot reālus sapņus jeb tiekties uz mērķi!

Jautājums- kas dara mūs laimīgas- vispār ir off-topic, mani šobrīd dara laimīgu siltas zeķes

Sapņi ir viens, mērķis un tiekšanās pēc tā jau kaut kas cits.
Kā jau ikviens jaunietis, arī es vidusskolā kalu lielos plānus un lielos sapņus. Pat nepaspēju iestāties universitātē, bet dzīve jau mani pamatīgi aplauza. Nu labi, saņēmos, un uzsapņoju jaunu sapni. Atkal dzīve aplauza. Secinājums: man ir jāiet un jāīsteno savi mērķi, nevis jāsapņo. Bet tā esmu es, varbūt Tev sanāks viss tieši caur sapņiem.

dalja piepildiijaas, dalja izaugot, likaas peecaak mazsvariiga vai nepiepildiijaas. un labi vien ir.

Es ticu, ka viss realizējas proporcionālie centieniem.
Es no kādu 12 gadu vecuma nevis sapņoju, bet reāli izplānoju visu dzīvi, kā braukšu uz Franciju studēt pēc skolas, būs 21 gadā bakalaurs, 23 maģistrs, 25 doktora grāds, būšu juriste un pelnīšu lielu naudu, ceļošu, baudīšu dzīvi, kad būšu karjeras virsotnē, tad man būs sava ģimene, ar kuru turpināsim tērēt manu lielo naudu.

Nu realitātē lai tiktu līdz Francijai bija asaras, stress, mācīšanās. Tagad esmu uz bakalaura 1. pakāpiena, cenšos turēties virs ūdens un līdz šim viss notiek pēc principa - sakumā šķiet neiespējami, tad izspied no sevis pēdējos spēkus un ir gaidītais rezultāts.

Mans plāns vēl ir spēkā, tikai drusku realitāte nākusi klāt.

Personīgi manā dzīvē pilnīgi NEKAS nepiepildījās kā to biju iecerējusi. Jau kopš mazām bērnu dienām biju iedomājusies: nedarīt šito, to un darīt tikai tās pareizās lietas, strādāšu par to un dzīvošu tur. Realitāte? Paguvu gan 15 gadu vecumā uzticēties ne tiem labākās šķiras ļaudīm un turpinājās tas vēl kādus 2 gadus, kamēr uzcēlu sev pašapziņu un vienā momentā attapos, ka mani naturāli izmantoja visu šo laiku. Kaut gan nedarīju tās lietas, ko viņi, apkārtējie mani uzskatīja par līdzvērtīgu, pateisībā biju apkaunota, bija kauns pašai no sevis. Nu un vēlāk vienkārši nospraudu vienu mērķi- pabeigt sekmīgi skolu, ko arī turpinu darīt. Es pašlaik ticu tam, ka pas esam savi dzīves kalēji. Nebūs gan tā, ka, lūk es tajā un tajā gadā darīšu to. Bet ir jāskatās kā liktenis ir pavērsies un jāpielāgojās sev par labu. Bet veiksmi tiem, kam tomēr viss iet pa diedziņu!

Queen-Tu esi tāda Malace, man tiešām prieks, kaut es tā varētu.
Lai Tev viss izdodas!

Paldies, Tev tāpat!

Pārsvarā viss ko esmu vēlējusies ir īstenojies un turpina īstenoties . Ja kaut ko no sirds vēlās un strdā pie tā, lai sasniegtu, tad viss izdodās! Par to esmu pārliecinājusies. Un nekad nevajag domāt par grūtībām, kas varētu rasties. Viss nāk tikai caur smagu darbu.
Man ir līdzīgi kā Queen, jau sen zināju ko gribu studēt un darīt pēc augstskolas. Mācības nebija vieglas, visādi gāja toties šobrīd mani tieši dara laimīgu tas, ka izvēlējos sev atbilstošu profesiju un varu iet uz darbu ar prieku, kā arī nodrošināt sevi pilnībā.

Mani sapņi? Es no 13. gadu vecuma biju izballējusies un izbaudījusi visu.
Es jau 13. gados biju 25. gadīgas sievietes prātā, man viss bija izplānots, katrs gads bija ar domu sarakstu, kas jāizdara.
Un ziniet?
Viss piepildās, ja tam tics.
Man bija mērķi, neviss sapņi.
Tagad eju uz lielo mērķi.
Tici, tam, ko vēlies, bet viss ies caur smagu, smagu darbu.
Es vienmēr atcerējos : "10. minūtes, lai tiktu kalnā, bet 10. sekundes, lai tiktu lejā. Jā, tāda, ir dzīve. "
Un tas man palīdzēja, jo tik un tā vēlējos tās 10. sekundes.

man ir viens taads paradums, maanjticiiba vai kaut kas taads - ja kaut kas naak ljoti smagi un ar daudziem sarezjgiijumiem, tad man to patiesiibaa nemaz nevajag. es ticu, ka ja ir lemts, tad viss notiek kaa pa diedzinju un ne reizi vien tas manaa dziivee ir pieraadiijies. ja atmetu ar roku projektam, kuram bija nemitiigi visaadi skeerslji uzrodaas , taa dziive man piespeelee citu, 2x labaaku izdeviibu.

Queen-tu nupat uzrakstiiji pilniigi to pasu ,ko veelas mana radiniece Latvijaa!Tik interesanti!Atskiriiba visaa ir tikai tur,ka vina veeleejaas maaciities beigaas Nujorkaa!Tagad jau ir magistros-veel Latvijaa!Es jau vienmeer saku,ka savi sapni ir jaaredz,tad leenaa garaa arii viss piepildaas!
Es vienmeer gribeeju straadaat kaut ko taadu,kur vajag iziet "cauri ellei" un esmu to sasniegusi

Kad veel masciijos skolaa, man vispaar nebija ne mazaakaas nojausmas par to, ko gribeetu savs dziivee dariit un sasniegt. Bet tagad esmu apmierinaata ar to, kaa dziive izveertusies. Agraak gan domaaju, ka ap so laiku jau buusu preceejusies un man buus beerni, bet laiks gaitaa prioritastes mainiijaas, un kas agraak likaas svariigi, tagad ir novirziijies otrajaa plaanaa. Man ir forss darbs, superiigs draugs, ljoti labi un miilji draugi... Paslaik ar to pietiek, lai es buutu apmierinaata..

Taisnibu sakot, vidusskolas laika es tiesam nezinaju, ko velos nakotne darit, bet nekad nedomaju, ka dzivosu ta, ka dzivoju tagad, kaut gan ja ta padoma, tad sava zina domaju gan, ta ka domam ir loti liels speks. Mes klustam par to, ko mes pasi domajam par sevi.

Mana dzīve krasi atšķiras no tā, ko sapņoju skolas laikā. Iespējams tāpēc, ka tad uz nākotni skatījos ar tādu...hmm...naivismu - viss būs tik skaisti, tik veiksmīgi, tik viegli utt. Taču, kad realitātē nācās ar to visu sastapties - ne skaisti, ne veiksmīgi, ne viegli. Sapņoju mācīties kko vienu, bet kad ieraudzīju realitāti, kas saistās ar to profesiju, tad vnk sapratu - tas nav tas, ko es varu. Izmācījos pavisam ko citu, attīstīju sevī pavisam citas prasmes un raksturs arī mainījās. Protams, nenožēloju, ka viss notika savādāk. Taču, sapratu, ka sapņošana ir viens, bet realitāte ir pavisam kas cits. Tagad es vienkārši virzu dzīvi uz priekšu, cenšos sasniegt savus tuvākos mērķus un viss.

Emmanuelle,

nu es jau visu arī neuzrakstīju, pavisam sapņains sapnis ir 3. studiju gadā izmantot vienu programmu un 1 semestri mācīties ASV/Kanādā/Austrālijā, bet augstāk par savu dibenu nevaru uzlekt pagaidām.

Man šī tēma atgādina Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" - kā viņa sapņu darbs bija mazo bērnu ķeršana, lai viņi nenokrīt no klints.

Queen, skaisti, ja kaut kur doktorantūra ir 2 gadus Veiksmi Tev iecerētā īstenošanā.
Ar maniem sapņiem viss ir bijis vienkārši, ir 5 gadu plāns, kuram cenšos pieturēties. Manos plānos bija maģistra grāds, ne doktora, lai gan šobrīd esmu doktorantūrā. Nekad nebiju pat iedomājusies, ka to, ko augstskolā esmu mācījusies, izmantošu pavisam citā jomā. Šobrīd sapņi ir par programmētājas karjeru pēc 4 gadiem.

Šodien izlasīju interesantu citātu, kas lika aizdomāties-"Mūsu domas ceļ debesīs, bet vēlēšanās liek krist". Sāku domāt un tiešām secināju, kad tad, kad kaut ko vēlies, bet viegli palaid to vēlēšanos un it kā neturies pie tās, tā mēdz piepildīties, bet, kad drudžaini kaut ko vēlies pilnīgi līdz izmisumam-tas kaut kā neiet un nesanāk. Bet tas jau tāds off topic.
Vispār ļoti ticu domu spēkam un pa lielam sapņi un mērķi ir piepildījušies, pareizāk sakot, uz to pusi iet, kaut gan tas vairāk attiecībā uz karjeru.
Man šķiet problēma ir tajā, ka cilvēki pa lielam paši nezin, ko vēlas-vnk it kā grib labi dzīvot, bet, lai kaut ko sasiegtu, ir konkrēti jāzin, ko vēlies-kur strādāt, kā, cik pelnīt, cik svarīga ir privātā dzīvē, ko esi gatavs upurēt utt.

Es ļoti daudz fantazēju un sapņoju, šobrīd dzīve ir teju pretstats tam, kādu vēlos to redzēt nākotnē. Principā vainīga esmu tikai es pati un nedaudz apstākļi. Dzīvē bija tāds stresa un depresijas periods, kad vispār nezināju vairs, ko gribu, tas bija salīdzinoši nesen (pirms 1,5 gada) un joprojām atkopjos. Tādēļ mazliet ļodzos, mazliet joprojām nezinu kā turpināt iet pretī savam mērķim, jo tā motivācija un gribasspēks, kurš man bija pirms tā negatīvā un tumšā posma man ir zudis. Tagad man tā kā tas viss no jauna sevī jāaudzina un jābūvē.
Man gan nekad īsti nebija tāda konkrēta plāna, jo pirmkārt vienmēr esmu domājusi, ko gan studēt ārzemēs, kad tur došos, man ir divas lietas, kas ir ļoti līdzīgas un ļoti patīk, principā varētu pat apvienot, taču studēt gan varu tikai kaut ko vienu. To joprojām nezinu. Patiesībā jau vienīgais, kas man šobrīd vajadzīgs ir beidzot aizbraukt prom no Latvijas, jo visus savus turpmākos plānus esmu pakārtojusi tam. Šobrīd vēl neesmu gatava, jo vēlos iestāties ļoti prestižā augstskolā tur un tāpēc gatavojos. Vienīgā problēma ir tajā, ka šī gatavošanās notiek krietni lēnāk nekā biju ieplānojusi, jo atkal jau - nav vairs tās motivācijas, kura reiz bija un pagaisa. Gribasspēks ir kļuvis vārgs, trausls un viegli ievainojams.

Mierā,

visā Francijā. Paldies, Tev tāpat!