jeb ko Jūs domājat par mīļumu pret savu otru pusīti pat pēc vairāku gadu kopā būšanas? Cik zinu attiecības sev apkārt esošajiem cilvēkiem, tad reti kurās vēl ir mīļuma izrādīšana, es ar to domāju- tā regulāri.
Zinu, zinu, nevar visu mūžu viens otram čivināt saldus vārdus
Bet ja aiziet jau tā, ka abi atmet mīļvārdiņus, nav vairs ierušināšanās mīļotā vīrieša azotē un pat vārdu "bučas" jau negribas teikt, sazvanīšanās labi ja 2 reizes dienā ar pāris minūtēm un neko jēdzīgu nepasakot.
Vai tā ir atsvešināšanās, vai pieradums, vai vienkārši mīļuma pazušana no attiecībām ir kaut kas neizbēgams?
Kā jums ir ar savu otru pusīti?
Un vai tiešām vēlēties pašam sniegt mīlestību un arī saņemt to pretī pat pēc vairākiem gadiem ir tikai iespaidošanās no romantiskā kino?
375
