Čau, Jaukās :)
Sen neesmu neko rakstījusi, nav sanācis laika, bet šodien man prātā haoss..
Lieta tāda- iepazinos ar puisi, ļoti jauks, izpalīdzīgs, sirsnīgs, nu kā no grāmatas! Dāvināja ziedus, dāvaniņas, arī zeltu, un tas laikam man aizvēra acis, jo tā lutināta nebiju nekad...Viņš kardināli mainīja manu dzīves uztveri un izvilka mani no depresijas, kurā biju iestigusi pēc iepriekšējām attiecībām. Protams, samīlējos. Sākumā bija daudz nesaskaņu, kamēr viens pie otra tā teikt pieradām. Viņš man nemaz neuzticējās, jo iepriekšējas attiecībās ticis krāpts. Divus gadus izrādās pirms manis dzīvojis gadījuma sakaros... Pirms pāris mēnešiem man tika nolikti priekšā visi mani e-pasti ar parolēm, sociālo tīklu lapas, kurās esmu reģistrējusies, jo labs draugs- hakeris, palīdzējis tajos iekļūt... Toreiz zem rozā brillēm tas nelikās traki, pati nesaprotu kāpēc...
Sākām dzīvot kopā... šobrīd ir pus gads, kā dzīvojam manā dzīvoklī, un tikai tagad es sāku apjaust, ka neesmu pārliecināta, ka tas ir tas, ko vēlos...
Liels šoks man bija uzzināt, ka viņam nav pat vidējā izglītība, kas lieliski tika tā teikt, noklusēts un īpaši nepieminēts. Kad uzzināju, likās, ka nekas īpašs... Bet šobrīd, kad man pašai ir daudz dažādas lietas nostabilizējušās, un sāku domāt, ka vēlētos ģimeni, lielāku dzīvokli un bērnus, saprotu, ka kopā ar viņu to nevarēšu- viņš nekad nav strādājis oficiālu darbu, viņš nelasa grāmatas, un jau sen esmu ievērojusi, ka arī gramatika pieklibo, tā pat kā vārdu krājums. Viņš neatbalsta vakariņas restorānos, kuri ir mani vismīļākie, kopīgu interešu praktiski nav...
Pat par tādu sīkumu, ka naktī neesmu ļāvusi sevi apķert (droši vien pa sapņiem, vai arī zemapziņa uzdarbojas), viņš no rīta saceļ tādu brēku, it kā tas būtu pasaules gals! Ja kaut kas nenotiek kā viņš ir iedomājies, kā vajadzētu notikt- jauns strīds gatavs!!!
Tagad nesaprotu, esmu teikusi miljoniem reižu, lai uztver lietas mierīgāk, lai saprot, ka ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties, bet nekas nemainās! Plus visam, viņa ģimene uzskata, ka tikai izmantoju viņu, kaut arī tā nebūt nav! Neesmu lūgusi viņam nekad neko! Visas dāvanas, kas sākumā tika dāvinātas ir viņa paša idejas! Esmu pat lūgusi sev neko nedāvināt... Tagad, ja nolemšu šķirties, viņam jāmeklē sev dzīvoklis, jo nav kur iet. (ar savu ģimeni viņam nav īpaši labas attiecības) Es palikšu tā sliktā, kas ir it kā izmantojusi un pametusi cilvēku uz ielas. Nezinu ko lai dara. Ar savām mūžīgajām scēnām un neapmierinātību viņš jau ir nokāvis manas jūtas... Tagad nesaprotu, kā pareizāk izsķirties...
256
