Sveikas, dāmas. :)
Šo tēmu izveidoju, lai jūs nolamātu mani(saucat mani par stulbeni,jēlu olu vai jebko tamlīdzīgu :D), jo .. nu nekādīgi es nespēju aizmirst savu bijušo vīrieti.
Kopā bijām neilgi, bet laiks, ko pavadījām kopā, bija filmu sižetiem līdzīgs. Dejas zem zvaigžņotām debesīm līdz pat rītausmai, pirmie skūpsti, tauriņi vēderā, sajūta, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē utt. Un kā jau tas mēdz notikt, no viņa puses pēkšņi viss beidzās.
Nebija pat oficiāls attiecību sākums vai beigas, viņš vienkārši pārtrauca man rakstīt, zvanīt.
Tiesa, tā kā mums ir kopīgi draugi, nākas satikt viņu ~2x mēnesī, no tiem arī uzzināju, ka viņš ir traki greizsirdīgs par to, ka pavadu laiku ar viņiem(īpaši uz diviem). Kad viņu mūsu kopīgajā kompānijā satieku, allaž viens un tas pats - ikdienišķas sarunas, samīļošanas uz atvadām, sekošana līdzi visam, ko (un ar ko) daru. Nezinu, cik tas ir nozīmīgi, bet jau aptuveni mēnesi viņš arī ir tas, kurš man nemitīgi raksta twitterī komentārus par maniem izteikumiem utt. Un es esmu vienīgā, kam viņš tos raksta. (Jā, pat to esmu ievērojusi. :D)
Saprotams, ka ar prātu saprotu, ka jāturpina dzīvot tālāk, jo par vīriešu uzmanību nesūdzos, tomēr - jau atkal attopos (aptuveni 5 mēneši pagājuši) viena pati ar asarām acīs, fiziski sāpošu sirdi un sajūtu, ka jebko atdotu, lai būtu blakus viņam. Muļķīgākais ir tas, ka man jau sen ir pāri 20, bet šobrīd jūtos kā pusaudze, kas ikkatrā viņa darbībā mēģina saskatīt kādu zīmi par labu man.
Un tagad komentāri laiks. Kā lai aizmirst? Jo neizskatās, ka tur vēl kaut kas varētu būt, bet viņa nemitīgā atgādināšana par sevi soc.portālos un dzīvē mani dara traku.
1
