"Iemācīties runāt"

Man ir pilniigi taada pati probleema un es arii labpraat uzzinaatu kaa ar to var ciiniities!

Treniņš, treniņš, treniņš un nevis pašai pie sevis, bet publikas priekšā.
Jāpierod un tad tas neliksies nekas īpašs.

Kaut gan ir cilvēki, kas nekad to nespēj un nespēs.

Ir kaut kādi kursi, kur tu uzlabo savas prasmes, Bet uzreiz neatceros nosaukumu.. :(
Pameklējiet i-netā, visu var iemācīties :)

Man ir ļoti līdzīgi.

Manuprāt, situācijā, kurā tu domās, uz papīra vai vēl kaut kur, kas nav uzmanības centrā, spēj savu viedokli labi izteikt un pamatot (tas ir, nav problēmu ar vārdu krājumu, formulēšanu utt.) un principā tev nav problēmu labi izteikties, ir pilnīgi noteikti iespējams iemācīties runāt - ir jāpaaugstina savs pašvērtējums. Ja būsi pārliecināta par sevi un savu sakāmo, tad jau nekas nelidos ārā no galvas.

Aj, cerams, ka es nepiederu pie tiem, kas

nekad to nespēj un nespēs.

. Kā atceros ZPD aizstāvēšanu, tā vispār labāk neatcerēties. :D

Oj, būtu vispār labi uz kaut kādiem kursiem (kas reāli palīdz) aiziet. Bet laikam vienkārši jāsāk ballītēs pēc dažām glāzēm teikt tosti, un varbūt ar laiku arī skaidrā man tas izdosies. :D

Briesmīgi, paņēmu kursu publiskā uzstāšanās un tagad nožēloju, jo neesmu tāds cilvēks, kas spēj uzstāties publikas priekšā, lieks stress man :D

To iespējams apgūt. Oratormāksla, ja nemaldos .. bija man lekcijas augstskolā .. sen sen atpakaļ .. mācīja mūs runāt publikas priekšā ..

Ja esi gatavojusies un esi pārliecināta par sevi, tad pirms runas:
1) Izdzer pus glāzes ūdeni un otru pusi ņem līdzi, ja nu runājot mute sausa paliek. Nebaidies paņemt pauzi, ja sāc uztraukties, tā laikā iemalkojot ūdens malku .. vai ja kāds jautajums jāatbild, noder kā atbildes apdomāšanas laika paildzināšana.
2) Pats sākums ir visgrūtākais .. kad jau sāc runāt, tad viss aiziet dabīgi:D Vismaz man :D
3) Kā jūtu, kad nāk virsū uztraukums, iedomājos, ka esmu viens telpā, sāku skatīties vienā konkrētā punktā un turpinu runāt runajamo, kas mājās un pirms uzstāšanās ir trennēts.
4) Kad jau kļūsti pārliecinātāka un iepraktizējies, tad jau klāt nāk mīmika un žesti, lai izceltu sakāmo etc .. karoče interesanti :D

Beigās liksies easy as a pie :D

Nu skolas laiks laikam ir labākais, lai trenētos. Man nekad tādu problēmu nav bijis, jo jau no mazajām klasītēm skaitīju dzejoļus visādos svētku koncertos, vadīju pasākumus, utt.

Bet nu - ieteiktu tiešām izmantot skolas laiku kā labu treniņu. Klases priekšā tak nevarētu būt baigais satraukums, ne? Visi savējie un tā.. Un tālāk jau augstskolā ar dažādām prezentācijām aizies tā lieta..

Pievakare, ir citreiz tā, ka aizdomājos par kādu situāciju, kur ir kāds dialogs gudrs (:D) ar mani, un tad es tādu prezidenta runu norunāju, ka vispār prieks par sevi un skudriņas pa ķermeni, cik labi es pateicu (īstenībā: tikai nodomāju :D), bet reālajā dzīvē es uz to brīdi neiedomātos tik foršu domu, un kur nu vēl viņu tik labi pateikt, un tas ir tik bēdīgi. :D
Man klāt vēl tam, ka nemāku runāt, bremzīga reakcija. Asprātīgus izteicienus izdomāju dažas stundas pēc tam, kad kaut kas ir noticis.

Jā, varētu būt pašvērtējumā kaut kādas problēmas. Hmm.

Ir daudz literatūras par šo tēmu, varbūt arī internetā var atrast informāciju par to, ka pārvarēt sevi. :) Es gan esmu skatuves cilvēks, man grūti iedziļināties.

Runāt publikas priekšā vispār ir liela māksla, ir jāzina daudzi knifi, ir pat atsevišķi mācības par šo tēmu, kā arī prezentācijas idejas un psiholoģija, tas nav tik vienkārši. Un ja no dabas nav dots uzstāties, tad ļoti reti, kad kautrīgs cilvēks paliks par publikas cilvēku.
Iesaku trenēties spoguļa priekšā, vismaz tik daudz, lai spēj skaisti pateikt tostu, teikt runu vai ko līdzīgu. Sekot kā izskaties, kad runā, kas Tev patīk un kas nepatīk, koriģēt. Un varu teikt, nav skaisti, kad pie runām, prezentācijām plātās ar rokām, to gan vajag atcerēties.

Man jau liekas, ka palīdz prakse. Jāsāk runāt arvien biežāk publikas priekšā un tad jau vieglāk būs :) sodien man pēc ilgiem laikiem bija jārunā publikas priekšā, jopcik baigi satraucos un man likās, ka diezgan briesmīgi runāju, bet nu nekas.. nākamreiz būs vieglāk :D

^^ aj, nu, tu man patīc vispār. Bieži vien tavs viedoklis patīk. Bet šis te

2) Pats sākums ir visgrūtākais .. kad jau sāc runāt, tad viss aiziet dabīgi Vismaz man

Vēlreiz pieminēšu ZPD aizstāvēšanu. Nu, šausmas. Tā uztraucos, tā uztraucos, ka izgāju visu priekšā, aizmirsu visu runājamo, nolasīju visu no mapes, kuru turēju ar ļoti pamanāmi trīcošām rokām, un beigām uztraukums bija tik traks dēļ tā, ka tik sūdīgi viss, ka balls jau sāka trīcēt un knapi parunāt varēju. Shame.. :D

Zakjis*, bērnībā arī dzejoļus lasīju daiļlasīšanas konkursos, labprāt pasākumos runāju pie mikrofona, un it kā vienkārši klases priekšā uztraukuma nav, pat pati piesakos iet priekšā. Bet ar iezubrītajiem tekstiem viss daudz maz ok, savādāk ir ar tiem, kur pašai jāpiedomā. Pieņemsim 1dien vajadzēja pastāstīt par vairošanās ķēdi, nu, tā ķēde uzzīmēta un katrs posms jāpastāsta. Iezubrīju visu, pieteicos stāstīt, un beigās kaut kā tizli nostāstīju. It kā jau pareizi, bet ne tā kā savā galviņā pirms 5 minūtēm.

Es parasti brīnos par tiem cilvēkiem, kas saka - cik būs slikti, cik būs slikti.
Un tad norunā vai ko tur izdara, un saka, aj, nebija nemaz tik grūti, viss izdevās.

Man tas varbūt pēc kaut kādas dejošanas vai dziedāšanas korī būtu. Bet šajā gadījumā, kā likās, ka būs slikti, tā beigās saprotu, ka bija vēl sliktāk. :D

Bet neesmu jau galīgi neskatuves cilvēks. Patīk (vismaz agrāk, nu, ļoti patika, tagad laikam visa šitā dēļ aizvien mazāk) būt centrā, uzstāties, runāt skaisti, bet kā jau teicu, ar iezubrītajiem tekstiem ir ok. Vispār liekas, ka agrāk arī labāk uzstājos, biju pārliecinātāka. Nekad arī tā īsti sava balss nav patikusi, bet, nu..

Ance, paldies, mēģināšu pirmkārt visu saprast, un tad jau varbūt sākt pielietot.

http://www.iinuu.lv/lv/dziveszinai/lasamgabali/antonija-apele-prasme-runat-publiski
Redz, kur ir grāmata latviski izdota par šo tēmu. Man liekas, tāda literatūra vienmēr mājās noder.

Jāaizstaigā būs līdz bibliotēkai, jo grāmatas manā ģimenē neviens nemēdz pirkt. :)

fui, man pat iedomaajoties par runaashanu publikas priekshaa, saak sviist plaukstas. Es parasti palieku sarkana un runaaju 2reiz aatraak nekaa parasti. Es esmu no tiem, kas nekad neiemaaciisies runaat

cupkake, es tev garantēju, ka bibliotēkās ir milzums daudz materiālu par šo tēmu. ;)
Bet, jā-jo vairāk runāsi publiski, jo labāk sanāks.