Ar literatūru esmu uz Tu. Nav tādu mirkļu, kad vienatne būtu vientulīga. Vienmēr gaida kaudzīte grāmatu, no kurām izvēlēties sev tīkamāko ceļabiedru. Līdzīgi kā Ariadne, arī es esmu grāmatnīcu šopaholiķe. Mēnesī tiek iepirkts vismaz pārītis grāmatu, bet visbiežāk to ir vairāk nekā divas. Es neteiktu, ka cenas ir tik astronomiskas, ja ņem vērā ļoti biežās atlaižu akcijas. Esmu iegādājusies desmitiem grāmatu, kas nocenotas no 10 uz 3 un tamlīdzīgi. Un tie nav kādi arhaiski lubu romāni.
Grūti nosaukt vienu mīļāko autoru, žanru, stilu. Ticu, ka grāmatai piemīt spēja uzmeklēt cilvēku (un tikai varbūt arī otrādi). ļoti patīk Kaningema līdz smalkākajai emocionālai niansei izstrādātie tēli, Selindžera cilvēcība, Vonnegūta spēja caur brīžeim nevērīgu, brīžiem dzēlīgu humoru rosināt aizdomāties par cilvēces bezjēdzīgajām neprātībām.
Pēdējā laikā esmu novērojusi, ka man raksturīgas bailes pārlasīt mīļākās grāmatas. Baidos, ka līdz izmisumam skaistais mīlasstāsts, kurš mani līdz mielēm iztukšoja, uz 18 gadu sliekšņa stāvošu, šodien varētu neraisīt tik spilgtas sajūtas. Tajā laikā, pilngadībai tuvojoties un aizejot, man patika Gaudijas Romantiķe, Velša Vilcienvakte, maksimālisms un izaicinājums sabiedrībai.Ja mīl, tad līdz nāvei, ja savu ceļu iet, tad bez lūkošanās apkārt. Laikam baidos ieraudzīt sevi pašu reālāk domājošu.
Drusku agrāk, vēlīnajos pusaudža gados, izlasīju Kristiānes F. Zoo stacijas bērnus un uzsēdos uz narkomānu grāmatām. Tās gan lielākoties ņēmu bibliotēkā, pat žēl par to, tāds nozīmīgs posms tas bija manā literārajā un, jo vairāk, dzīvesziņas izaugsmē. Šodien patraucos garām rudenī krāsotai Andrai Manfeldei un atgādināju sev, ka jānopērk pārizdotā Adata.
No pašmāju autoriem ļoti, ļoti cienu Ingu ābeli, Regīnu Ezeru, Vizmu Belševicu. Pirmā ir mans rakstniecības etalons.
Zinu, ka vēl tik ļoti daudz izlasāms. Jūtos drusku nedroša, bet ļoti ieintriģēta.
Varētu jau plēst matus par to, ka 13 gadu vecumā lasīju skolas romānus, kamēr citi tajā vecumā līkumoja Igo, Balzaka vai vismaz Dimā daiļradē. Bet tas būtu tikpat produktīvi kā pārdzīvot, ka tolaik klausījos Device un Tranzītu, tikai daudz vēlāk iepazīdama rokmūzikas leģendas un pašmāju ģeniālākos skaņražus. Dažkārt uzmācas grūtsirdība par velti iztērēto laiku, tomēr vienīgā diena, kura mums pieder līdz galam, ir šodiena.
Par obligāto literatūru runājot, atceros, ka desmitajā klasē lit. skolotāja mums nelika lasīt Mērnieku laikus, jo sacījās nevēlamies savā klasē izjust melu gaisotni (daži būs izlasījuši, bet lielai vairums aprobežosies ar pirmsdomraksta vakarā atlants.lv iegādātu pārskrējumu). Vēlāk pārgāju uz mūzikas vidusskolu, kur obligātā literatūra kā jēdziens un reāla prakse teju neeksistēja. Izlasījām Blaumaņa psihonoveles un Ezeriņa satīriski humorīgās un tā bija visa mūsu obligāti izlasāmā lasāmviela, no prozas. Dzeju gan skatījām pamatīgāk.
2083
