Kad milestiba beidzaas...

Es varu Tev pilnībā piekrist, man pašai arī šobrīd ir tāds posms jau iestājies..

Man liekas, ka attiecības ir tādas, kādas paši veidojam.
Ja paliek garlaicīgi, tad jāpadomā, ko tu gribi, lai neliktos garlaicīgi
un tieši to arī darīt. Neviens cits jau jūsu vietā to nedarīs.

attiecības ir jākopj, vienmēr. Ir jāmācās piekāpties otram un reizēm jāskatās uz lietām ar humoru, jārod laiks kopējām aktivitātēm un jatrod dienā laiks, lai aprunātos vienam ar otru, nevis ieslīgt TV pie kopīgas filmas, vai katram savā datorā, bet pavadīt laiku kopīgi ir jāmācās.

wienigais ko iesaku,esot ar kadu kopa,nedari tam otram cilwekam pari-neej sansolus. Bet apsezaties un izrunajaties.

manuprāt, mīlestība beidzas tad, kad nav cieņas vairāk vienam pret otru, kā arī tad, ka uztveram otru vnk par pašsaprotamu. tāpēc arī pāriet tā iemīlēšanās sajūta. es savā vīrietī nepārtraukti iemīlos atkal un atkal.nedrīkst pazaudēt to, kas jūs satur kopā. padomā par to, kāpēc vsp sākāt dzīvot kopā? kā tu tad juties? vai tagad vairs to nevēlies?

Tas, ko Tu aprakstīji, saucas "iemīlēšanās sajūtas beigas". Bet tieši pēc iemīlēšanās perioda seko mīlestība ;)

Atbildot uz Taviem jautājumiem - jā, viss apnīk un, jā, gribas jau to iemīlēšanās sajūtu. Bet... tāda ir dzīve. Visu laiku nelidos tauriņi pa vēderu. Nākas nolaisties uz zemes :)

Vari jau mēģināt kaut kā paildzināt to sajūtu... bet labāk jau laikus saprātīgi pieņemt, ka tā tas vienkārši ir.

chanely, nepiekrītu. Biežāk,man liekas, tomēr pēc iemīlēšanās seko nevis mīlestība, bet kad tukšums.

Un kā es parasti saku - Attiecības ir kā darbs. Mīlestība ir jāsargā. Tas viss nebūs tāpat vien. Abiem ir pie tā jāstrādā, katru dienu. Katru dienu ir jāatrod kaut kas ko mainīt sevī, lai ar laiku attiecības kļūst labākās un vērtīgākas, nevis tieši pretēji. Un tas ir grūti, tas ir smags darbs, bet ja tu gribi tieši to cilvēku, ja tu mīli, un ja zini,ka tiešām vēlies visu mūžu pavadīt ar viņu, tad būs grūti, bet ir kaut kas vairāk no sevis jāieliek attiecībās, nekā tikai cieņa, uzticēšanās utt utt utt.

kad musu attiecībās bij iestajusies rutīna, mēs nopirkām pundurtrusīti :D un ziniet līdzēja, mums viņš kā bērniņš, abi vakaros apsēžamies un skatamies kā šis daudzās pa māju utt garastavoklis abiem pacilāts, strīdu nav, īsī sakot daudzas lietas mainījās uz labo pusi :)

Šoreiz jāpiekrīt Chanely. Ja pāris zin uz ko iet, (kāzas, bērni, kopīga māja ar piemājas dārziņu, 4 kaķi, 3 suņi) tad arī pēc tās iemīlēšanās sajūtas seko tā mīlestība, bet ja pāris domā,ka vienmēr viss būs pink & fuzzy, tad nākamais solis ir - tukšums,kā jau meitenes te minēja.
Attiecības ir jākopj..katru stundu, katru minūti. Abiem.
Nevar sēdēt un gaidīt,kad atkal uzlēks rozā brilles.
Es savā vīrietī ik pa laikam atkal iemīlos, un par spīti dažādam problēmām, mēs cenšamies iepriecināt otru, izrunāties, cienīt.
Ja ir vēlme krāpt, tad tas jau savā ziņā norāda to,ka ka mīlestības nav un nebūs.

Nav tādas izlikšanās mākslas,kas varētu noslēpt mīlu tur, kur tā ir, un notēlot to tur,kur tās nav.

Ja nav vēlmes neko labot, tad nav jgas sevi mocīt. un otru pusī tāpat.

es tie'ši vakar vakarā domāju, ka nedrīkst attiecībās stavēt uz vietas. ir jāatrod, uz ko tiekties-laulības, bērni, jauna mājvieta. un māksla nevis sadzīvot, bet būt kopā un mīlēt vienam otru, cienīt vienam otru.es domāju, ka nedrīkst attiecībās nedarīt NEKO. jābūt kopīgām interesēm, un arī uzskatiem. protams, viss arī nedrīkst būt pārāk līdzīgi, lai nerastos attiecības kā brālim ar māsu.

vnk vajag mācēt iemīlēties atkal un atkal savā otrajā pusītē, un ik pa laikam atrast tos mazos brīnumus kādēļ mīli viņu..

ja mīlestība beidzas, tad tā nav bijusi mīlestība, bet tikai aizraušanās

Ar vīru kopā esam jau 10 gadus. Un ziniet - man patīk tā mīlestības stadija, kas seko pēc daudziem kopā nodzīvotiem gadiem. Jā, seksu neprasās vairs 3x dienā(bet noteikti ir arī izņēmumi), toties gadu no gada attīstās citas sajūtas - cieņa, rūpes, otrs cilvēks ir vistuvākais, vismīļākais un vairs nav vajadzīga tā eiforija, kas sākumā. Rozā briļļu periodā es nemācēju dzīvot, pārāk vieglprātīgi uztvēru otru, tā mīlestību un izrādītās rūpes.. Ne par ko nemainītu attiecību sākuma stadiju pret to, kas seko pēc tam!

Sany - manuprāt, tev tik ļoti nav taisnība, jo dzīvē viss ir mainīgs, mīlestība var beigties,tā ir dzīve, pasaule - jūtas nav nekas 100% akmenī cirsts, cilvēki pilnveidojas dažādā tempā, mainās prioritātes, nav vairs saskaņa un mīlestība sevi izsmeļ. Tas nenozīmē, ka mīlestība kādreiz nav bijusi spēcīga un skaista.

Bet vai tiešām vajag tās sajūtas ilgāk? Arī tas, kas sajūtu līmenī norisinās pēc iemīlēšanās ir zelta vērtē.. Tikai tad parādās attiecību īstās vērtības..

Man šķiet ka ja mēs dzīvojam tikai 1 reizi - tad dzīve IR jāizbauda - mes nekad nevaram paredzēt kas notik pēc gadiem , pēc mēnešiem , nedēļā, vai pat rīt. Daudziem uznāk sajūta ka ir tukšums attiecībās un daudzi cenšas kko mainīt lai paliktu labāk - bet varbūt vaina nav nemaz mīlestībā bet gan tajā ka cilvēki bieži vien baidās būt vieni.... varbūt vajag dzīvē ļauties vitām iespējām - jo kam gan šo dzīvi mēs dzīvojam ja ne paši priekš SEVIS!!!!

Bet tieši pēc iemīlēšanās perioda seko mīlestība

+

_paris- nu nevarētu varbūt teikt, ka mīlestība ir mūžīga, jo neesmu vēl mūžu nodzīvojusi, bet es noteikti domāju, ka mīlestība nevar beigties, teiksim, 3 gadu laikā. ir daudz pretrunu arī pašai ar sevi šajā jautājumā, bet, ja padomā, tad mēs vienmēr mīlēsim savus bērnus un savus vecākus (nu varbūt visiem tā nav). tad kāpēc, lai mēs vienmēr nemīlētu vīrieti?tas tā , manas pārdomas.es domāju, ka, ja satiek savu īsto, tad arī viņu mīl visu mūžu. neviens jau nav teicis, ka nevar iemīlēties otrreiz, bet tā mīlestība noteikti būs savādāka. viņa nekad nebūs tāda pati, kā iepriekšējā. un varbūt ne tā pirmā, ne tā otrā nav bijušas mīlestības, bet tikai pieķeršanās. man ir bijis vnm žēl cilvēkus, ka nodzīvojuši pusmūžu un tā arī nav satikuši īstu mīlestību. vnm jau saka, ka viss vēl ir priekšā, bet, vai var būt tā, ka cilvēks var arī nesastapt īstu mīlestību?tādu, kurai pēc iemīlēšanās, neseko tukšuma periods?

Esmu kopā ar savu draugu jau 2 gadus, un šobrīd man ir grūti viņam patiekt, ka viņu mīlu, jo tā vairs vienkārši nejūtos
Gribas aiziet, bet vienlaicīgi negribās.
Dusmas un asaras.
Visi saka ka jāiet prom, bet patiekt ir viegli, grūtāk ir piecelties un aiziet.