zaptesburka, par to runājot atcerējos, kā man kādreiz patika tēta klasesbiedra. arī simpātisks, bagāts, bez ģimenes. man bija 18 gadi. viņš piedāvāja satikties, bet toreiz noraustījos, jo bija bail no tā, ko ģimene teiks. šobrīd, ja nebūtu attiecības, droši vien piekristu. kādreiz visos svētkos, jau kopš maza vecuma varēju viņam sēdēt blakus un klausīties, ko viņš runā. ļoti fascinējošs cilvēks, principā -man vīrieša ideāls. un vēl gluži nesen bija viens vīrietis, kam jau bija pāri 50 gadiem. tas gan man likās par daudz, bet tas bija cilvēks, kurš bija ne jau bagāts pēc mūsu standartiem, bet gan Eiropas mērogā. un tik un tā es nevarēju "pārdoties". tiesa gan mums kādu laiku bija interesantas attiecības. viņš bija itālis, es bieži gāju pie viņa mājās ēst, tiešām neesmu ēdusi neko garšīgu par viņa gatavotajiem ēdieniem. mēs dzērām dārgus vīnus un viņš stāstīja par to, kā viņš dzīvojis dažādās valstīs, apceļojis pasauli. es stāstīju par to, kā es te esmu dzīvojusi... interesanti, bet tas viss bija bez vispār jebkādas fiziskas pieskaršanās. viņš mēdza mani saukt par Doctor, jo ar mani esot viegli un viņš jūtoties bez raizēm...tagad forši palika to atcerēties. :)
vienīgais, kas mani nedaudz biedētu tādās attiecībās ir tas, ka tās var kļūt līdzīgas tēva un meitas attiecībām - ar pamācīšanu un tā. jo vecāki cilvēki tomēr nenoliedzami ir pieredzes bagātāki.
nazi, man parasti ir tādas pats princips.