Šoreiz sliecos piekrist nazim. Sākotnēji ar lieko vilnu cīnījos, čiepdama māsas draugam skuvekļus (viņš nezināja, ka rīta rituāla laikā savai sejai pieskaras ar ierīci, kura iepriekšējā vakarā dancojusi pa manu veneras pauguru), pēcāk, kad paaugos, rīkoju pašspīdzināšanas seansus ar karsto vasku, bet tad...
Tad man uzradās mīļākais, kurš, strinkšķinot gluži vai arhaisku sešstīdzeni, man citēja Daksi:"Pa Tavām kājām slīdošs vējš mani aiznes tur, kur šalc pasaku mežs".
Un kas gan tas par mežu bez kokiem?