Man pietiek palasīt tāda vieda stāstus, lai saprastu, ka negribu mocīties. Tās, kuras biedē ar vienas dienas gulēšanu pēc ķeizara, var nebiedēt. Zinu, kā ir gulēt, nejust apakšgalu, kad pat sēdēt neļauj. Es labāk dienu un nakti mierīgi pačuču, rakstu savējiem uzjautrinošas sms par to, cik man morāli grūti paprasīt sanitārēm pīli nekā dienu mocos sāpēs, pēc tam starp kājām viss saplēsts, sašūts un sēdēt nedrīkst divas nedēļas. :) Kad citas saka, lai neklausās šausmu pieredzēs, tad man pietiek ar manas ģimenes sieviešu pieredzi, lai saprastu, ka diez vai man būtu savādāk. Tāpēc, ja bebis, tad tikai ķeizars. :)