pēc kristas komentāra atcerējos, ka apavu pirkšana man ir tīrākās šausmas. pirmkārt, uz manu izmēru vispirms ir jāatrod pats apavu esamības fakts un tad jāvērtē patīk/nepatīk, cenu atstājot kā pēdējo izvērtēšanas kritēriju. un, vēl pie šī, es psiholoģiski nevaru nopirkt ļoti lētus apavus, piemēram, kurpes pa kādiem 20ls, zābakus ap 30-40ls - un tas nav nekāds snobisms, es vnk lieku atpakaļ plauktā, kad ieraugu tādu cenu amplitūdu, jo 1)es zinu, ka visi lētie ķīniešu apavi nemaz nebūs mans izmērs 2)man šķiet, ka apavi tādā cenā ir kkādi plastmasīgi un es tādus nespēju nopirkt.
justify, man tā gandrīz nekad nav, man ir ļoti maz (nu cik es spriežu, salīdzinājumā ar diskusijām, kur pēc meiteņu teiktā var nojaust viņu skapju apmērus), jo veikalā ļoti izvērtēju, vai man tiešām patīk - man ir viena īpašā sajūta attiecībā uz apģērbu/apaviem, kad es zinu, ka ir jāpērk :D ja ir tāda "nekas īpašs, bet nēsāt var" sajūta, nekad nepērku.