kad krīt rozā brilles

ne vnm seko mīlestības periods. tā var būt arī tikai pieķeršanās, jo tu esi tik daudz laika pavadījusi ar otru cilvēku, ka pēkšņi, ja paliktu viena, justos vientuļa, jo nebūtu, kas tavu brīvo laiku aizpilda. nezinu, sāc ar to, ka uzdod jautājumus pati sev. piemēram- kā būtu, ja es būtu tagad viena? vai man tas patiktu? ko es izjustu, ja viņš būtu ar citu? tikai greizsirdību vai arī ko citu? padomā, vai iedomājies viņu sev blakus arī pēc 5 gadiem.

ja labāk redzi viņu ejam nekā nākam, tad nekā nebūs :D tas tā, manu pirmo attiecību stulbums, domāju, tas tā normāli, ka otrs besī :D ja tā nav, gan jau būs labi, nav ko iespringt.

Mums pēc rozā brillēm sekojā īsta melnā bedre, kad apnikām viens otram, kašķējāmies, sāka kaitināt daudzi ieradumi un īpašības.. Bet kopā abi izkārpījāmies no tā apnikuma, tagad pati jūtu, ka viss ir nopietnāk un stabilāk, laikam jau tāpēc, ka šajā melnajā posmā daudz iemācījāmies viens par otru, ielaist otru cilvēku ne tikai savā brīvajā laikā, bet visā savā dzīvē.

Mīlestība ir tad,kad vēlies dot vairāk ,kā saņemt.

Mums rozā briļļu periods bija īpaši rozā un pēc tā sekoja otra mīnusu iemīlēšana un iemīlēšanās. Arī tagad, pēc gadiem ilgas kopā būšanas, mīļojamies un ik pa laikam rozā brilles atgriežas.
Tavā gadījumā tagad būtu jāierauga visi mīnusi skaidrām acīm. Un jāpieņemt tie. Tad tālāk sekos kopīga nākotnes utt.

Manās ilggadējās attiecībās rozā briļļu periods bija ļoti ilgi,man šķiet,ka ar gadiem pat auga :D
mīlestības periods nav mazāk foršs,es pat teiktu ir vēl labāks,viss atkarīgs kā tu izkop savu lielo mīlu,ja ir kā teicienā ka slinkums iet pēc malkas,tad jau tur no mīlestības ilgi nekas nebūs!
Bet man patīk rozā brilles,kad ej pretī pa ielu vēl neesat satikušies un tev jau smaids līdz ausīm un citi domā,ka kkas nav ar galvu kārtībā :D

ja man 8. gadu laika liekas bij viskautkas roza brilles un melna bedre. bet tapat kautka pargajam tam visam cauri. pagaidam nav neka klusums attiecibas...

Bet man patīk rozā brilles,kad ej pretī pa ielu vēl neesat satikušies un tev jau smaids līdz ausīm un citi domā,ka kkas nav ar galvu kārtībā

Man vēl joprojām tā ir, bet nezinu vai to var attiecināt uz rozā briļļu periodu. Nezinu vai tāds ir bijis, šoreiz vairāk ar prātu un sirsniņai arī ir labi un patīk. :) :D

Mums gan nebija tāds īsts rozā briļļu periods ar ucināšanos, bučāšanos utt., tāpēc attiecības vienkārši ar laiku pārauga arvien nopietnākas un patīkamākas. Patiesībā, tā īsti sāku iepazīt sau mīļoto tikai pēc 3.kopābūšanas gada un ar katru nākamo gadu saprotu, ka sāku viņu arvien vairāk "atkost" .
Ck ilgi esat kopā?

Rozā periods, salīdzinot ar tālāk sekojošo gadu garumā tāds mazs "pirdiens" vien ir :D
Es pat nezinu vai rozā periods var pāriet, pirms sāk dzīvot kopā. Tikai pēc ilgstošas, regulārākas laika pavadīšanas kopā, tā eiforija pierimstās un rozā skatījums izbāl. Pamatā jau tādēļ, ka aprod viens ar otra klātbūtni, ierauga viens otru arvien dažādākās situācijās utml.

Pēctam par turpinājumu atliek spriest pēc tā, vai tas, ko iepriekš nepamanīji un tagad ļoti krīt acīs ir tas, ar ko esi gatava samierināties. Vai neskatoties uz tām "nepilnībām" otrs cilvēks Tevi saista, gribas ar viņu būt kopā, iepriecināt, kalt nākotnes plānus - tā ir tā mīlestība.

Nevajag pie pirmā rozā briļļu nokrišanas posma uzreiz domāt ļaunāko, ka ir rutīna, nekā laba vairs nebūs. Protams, ar laiku attiecības kļūst stabilākas, pašsaprotamākas, drošākas un tas ir ne tikai normāli, bet pat patīkami, ka var tā neiespringt par katru nieku un iekšā nav vairs satraukums tik liels kā sākumā. Un gadās periodi, kad liekas, ka ir uzliktas 'tik tumšas saulesbrilles, ka sauli knapi redz, bet tas ir atkarīgs no abu partneru sadarbības, ieinteresētības savās attiecībās un tad tās brilles var mainīt atkal uz rozā vai zaļām. Nevajag tikai klausīties citos, bet vienam. Tikai partneris un Tu pati esat pareizie savas dzīves, sajūtu un briļļu stilisti un tā būs tikai pašu izvēle. :)

Man mīlestība saistās ar to, ka spēj pieņemt otru tādu, kāda viņa ir. Dot neprasot neko pretīm. Iedomāties par viņu un ilgoties pēc viņas, kad neesam kopā. Izbaudīt mirkļus, kad esam kopā, reizēm sastingstot mirklī un piefiksējot sev - Es esmu Laimīgs šai mirklī. Apzinoties, ka visam citam nav nozīmes, kamēr man ir viņa, jo kopā tiksim galā ar visu. Spēja sadzīvot ar viņas trūkumiem un tos pat iemīlēt! Vispār uzskatu, ka attiecībās jāiemīl trūkumi pirmie un visas labās īpašības nāk tikai kā papildinājums un skaisti plusiņi :D

Piederu pie tiem, kas uzskata, ka vienā un tai pašā cilvēkā var un pat ir nepieciešams iemīlēties vairākas reizes mūžā līdzās ejot pa liktens ceļu.

Man mīlestība saistās ar to, ka spēj pieņemt otru tādu, kāda viņa ir. Dot neprasot neko pretīm. Iedomāties par viņu un ilgoties pēc viņas, kad neesam kopā. Izbaudīt mirkļus, kad esam kopā, reizēm sastingstot mirklī un piefiksējot sev - Es esmu Laimīgs šai mirklī. Apzinoties, ka visam citam nav nozīmes, kamēr man ir viņa, jo kopā tiksim galā ar visu. Spēja sadzīvot ar viņas trūkumiem un tos pat iemīlēt! Vispār uzskatu, ka attiecībās jāiemīl trūkumi pirmie un visas labās īpašības nāk tikai kā papildinājums un skaisti plusiņi

ahhh, cik skaisti pateica... (l)

domāju, tas tā normāli, ka otrs besī

Kā es smējos! :D

domāju, tas tā normāli, ka otrs besī

Bet tā tiešām ir taisnība.. Un attiecībā uz visiem cilvēkiem, vai tas būtu dzīvesbiedrs, tēvs, māte, labākā draudzene vai kāds cits. Ja daudz laika tiek pavadīts kopā, it īpaši ja dzīvo kopā un ja, iespējams, dzīvē citās jomās ir kaut kādas problēmas, manuprāt, tas ir pilnīgi normāli, ka skaistie ^^ vārdi par trūkumu mīlēšanu kādā brīdī neiedarbojas. Es vismaz nevaru iedomāties, ka pilnīgi vienmēr sajūsminātos par otra cilvēka rakstura iezīmēm, jo man pašai mainās noskaņojums, ir nogurums un tad es nevaru cukuraini skatīties uz cilvēku un domāt, nu cik forši viņa trūkumi ir.. Tā kā, manuprāt, ir pilnīgi loģiski, ja otrs kaut kādos brīžos izbesī, bet, protams, ja tas turpinās ilgstoši, bieži - tad vairs nav normāli.