pirmajās attiecībās aomēram 9 mēn bijām šķirti....viņam uzradās cita ''vnk'' draudzene, tad jau aizgāja tālāk...man arī uzradās cits....tā mēs viens otram par spīti draudzējāmies ar citiem pret dzimuma pārstāvjiem(bez sexa) un tad es gribēju atgūt viņu, bet laikam jau tādēļ, ka pameta mani, nevis es ...ņaudēju, raudāju, mēģināju visu glābt, runāju daudz mēģnāju pārliecināt.....................es biju sagrauta, cēlos ar asarām, nespēju iet uz skolu...venkārš ļoti pieķeros cilvēkiem-vai nu esmu ledus karaliene, vai nu visu sirdi gatava atdot un vienu rītu, paldies mammai, kad viņa redzēja, kāda es esmu, ātri piezvanīja psiholōgam, kura man deva labus padomus un man par pārsteigumu, pagrieza manu negatīvo domāšanu uz pozitīvo piebilstot-ja izdarīsi ko teikšu, viņš pats atrāpos pie Tevis! Un zini..man bija kļuvis vienalga par viņu kādu laiku...es biju smaidīga, lamīga, starojoša un kad viņš man tādu redzēja, kā vēlāk man teica- tajā momentā es tā pietrūku..nu lūk un pēc laika es sāku izturēties tā ka sorī man arī bez tevis ir lieliska dzīve jeb aprāvu to apziņu, ka nevaru bez viņa un zini-viņš vnk atrāpoja pie manis ātri vien. Pašreiz esmu arī sastrīdējusies ar savu draugu un esam pašķīrusies, un arī jūku prātā, bet mēģinu mainīties, lai redz ko ir pazaudējis un mēģinu turēt prātā ko psiholoģe tad teica un neizrādu viņam manas skumjas. Lai veicas, viss būs kārtībā, domā labas domas!!!!!