Sveikas, meitenes!
Man ir tāda problēma, ja to tā var nosaukt, mana mamma mani vienmēr uzskata vēl par bērnu. Jā, es saprotu, ka mēs vecākiem vienmēr būsim mazie bērni, lai cik arī gadu mums būtu, bet mani jau tas sāk tracināt.
Iepriekš man bija nopietnas 3 gadus attiecības, taču mamma vēl tad man īpaši neļāva palikt pie mana puiša. Izšķīros ar viņu un pēc gada esmu atkal ar citu sagājusies kopā, jūtos patiešām laimīga un jūtu, ka viņš man ir īstais. BET, mammai to nesaprast, arī visu laiku saka, ka nevaru palikt pie viņa un cik es varu mainīt tos puišus, bet tā nav!! Paskatoties uz citām meitenēm manā vecumā, es esmu mierīga un nemainu puišus katru nedēļu un nevedu tos mājās.
Tā kā šobrīd man ir tik nopietnas attiecības, tad mums ar puisi ir doma sākt dzīvot kopā, jo abi to vēlamies (abi pie vecākiem dzīvojam). Tikai es nezinu kā man to uztvers mamma, varbūt, ka tētis viņu pierunās, jo tētis man tāds saprotošāks šajā ziņā.
Man ir 22 gadi, dzīvoju pie vecākiem, savi ienākumi ir mazi, pārsvarā visus naudas līdzekļus dod vecāki, jo mācos klātienē, daudz neko nevaru sev nopelnīt. Un puisis strādā, pelna labi, par naudu nebūtu jāutraucās! :)
Ar mammu man ir labas attiecības, tiešām, taču man nekad nav bijis tā, ka ar mammu varu pasēdēt un visu izrunāt, nekad neesmu stāstījusi viņai par savām attiecībām ar puišiem vai ko tml.
Puisis jau ir sapazīstināts ar maniem radiniekiem, protams, arī mammu! :)
Varbūt man te iznāca pārāk haotiski uzrakstīt, bet ceru, ka domu sapratāt un ceru, ka kāda ieteiks ko darīt šajā situācijā vai kādai ir bijis, kas līdzīgs. Tomēr uzskatu, ka man nav vairs 16 un būtu laiks sākt atsevišķi dzīvot.
1136
