Nu man bija, kā jau teicu, bumbulis, tā kā uz āru, un iekšā tāds cietāks, ko varēja sataustīt.
Nu tā visa procedūra, kas vispār izrādījās kā operācija notika tur pat poliklīnikā, uz kušetes.
Teica, ka uzliks anestēziju viscauri tai vietai un neko nejutīšot.Bet, protams.
Es tevi negribu biedēt, jo man bumbulis bija uz muguras, pie lāpstiņas, kur sāp vairāk, otrreiz es to nedarītu, jo štrunts pa muguru, uz kājas jau redzemāks.Nujā.Sajūtas bija tādas, ka no tās kušetes nepiecelšos.Visapkārt tai vietai tika špricēts (anestēzija) lai vēlāk, kad grieztu vaļā neko nejustu.Kādās piecās/sešas vietās.Tas bija nepanesami.Sāku raudāt jau pēc pirmajām piecām minūtēm.Likās,ka tās adatas dur līdz kaulam.It kā spiestu iekšā, cik var.Un vēl mazliet.Pēc špricēm tika laikam atgriezts vaļā.Tad kādu brīdi sāpes nebija tik lielas, bet nespēju beigt raudāt šavaitā.Atceros,ka nedaudz paliecu galvu uz augšu un visapkārt bija asiņainas vates pikas.
Tad otrais lielais sāpju posms sākās, kad šuva ciet.It kā tai vietai vaidzēja būt nejūtīgai, bet,kad šuva diegus, just varēja, un ''gāja caur kauliem''.Apmēram viss gāja 3-40min.Kad piecēlos mans krekls bija asiņains.Plecs asiņains.Tā kā no kautuves.Māsiņa palīdzēja piecelties.Raudāju vēl aiz vien.Vairs pat nepiefiksēju,ko ārsts teica, streipuļoju mājās.Galva griezās un rāva uz augšu.Aizgāju mājās, pilnībā noraudājusies.Atceros,ka teica,ka vajag to muguru atstutēt pret gultu.Bija dikti neērti.Vēlāk pārsiešanā tikai uzzināju,ka man tur bija kaut kāda caurulīte.Kad to izņēma ārā, tad vairs nebija tik sāpīgi.Tā,kamēr bija tā caurulīte, ne jēgā apģērbties, ne matus izmazgāt/sataisīt nevarēju.Bija pāris pārsiešanas, tad pēc 10 dienam,ņēma āra diegus.Rēta bija gara, tieva, apmēram 8cm gara.Tagad pēc 2 mēnešiem, rēta vairs nav tik ļoti redzema un turpinu smērēt kremu, lai rēta paliktu neredzemāka.