Droši vien, ka visas reiz ir piedzīvojušas. Bet kā jūs tikāt tam pāri, vai vienkārši skandinot pantiņu, ka viss reiz pāries un nāk labāki laiki?
Es mācos to, ka man patiešām patīk, es mācos sev, jo man tas interesē, nezinu, ko pēc tma ar to darīšu, bet izdomāšu, jo gribu zināt to, ko man māca.
Bet šogad mācības ir vienkārši tādā ritmā... es nespēju, ir priekšmeti ar mājasdarbiem ( ne vienkārši atrisināt uzdevumu, bet analīzes un entajām lapām ar visām figurām, kas paņem daudz laika) plus tiem pašiem priekšmetiem un katru lekciju ir jāsagatavojas izlasot grāmatas paragrāfus ( ap 50 lpp katru ned) un tad vēl pa virsu uzliek kontroldarbu! Un katram otrajm priekšmetam tā. Es man liekas esmu sākui bibliotēkā dzīvot.
Sūds ar to,bet ar visu stressu es netieku galā, esmu visu laiku panikas stāvoklī, neēdu, neguļu, nespēju atslēgties.
Draugi saka, lai izdaru darbu un pēc tam atpūšos, bet es nevaru atslēgties, atpūtas brīžos joprojām esmu stresā par kalniem neizdarītajiem vai lpp, kuras būtu jālasa un tā dienu no dienas, nedēlu no nedēļas.
es neesmu laimīga, es neesmu priecīga, esmu dusmīga, nīgna, viegli aizkatināma un saraudināma. es sev nepatīku un nezinu kāda jēga šitā dzīvot.
Un es mācos sev!!! To, kas man patīk!!
Saprotu, ka nespēju sevi ielikt šādas sistēmas rāmjos, ka spēju strādāt progresīvi tad, ja ja nav spiediena par termiņiem un tas nemaz nenozīmē, ka strādāju lēni.
Ko man darīt?? Mest pie malas studijas? un ko tad? Turpināt šādā garā un cerēt, ka eksāmenus nokārtošu, ka fināla darbi tiks uzrakstīti sekmīgi, pat ja tā būs tiki atrakstīšana?
tad kāda jēga no mācīties sev, ja beigās tikai eksistēju ar savu izvilkto sekmīgo atzīmi, ne uztaisot darbu un iemācoties tā, kā es vēlos!
Esmu izmisusi un katra diena liekas kā pēdēja!
palīdziet ar padomu.
p.s. paņemt brīvdienas, kaut dienu un atpūsties nespēju, ir tāda vainas apziņa par nepadarīto, ka graužu sevi nost un nav ne atpūta ne prieks par to.
p.s.s. pat šo brīdi izmantojot, lai uzrakstot šeit ...