Orgānu transplantācija.

Lai pēc nāves ņem no manis, ko vien grib, ja kaut kas būs palicis derīgs, man vienmēr ir šķitis patīkami kādam palīdzēt un ja es spētu kādam palīdzēt ar savu orgānu, kas man vairs nebūs vajadzīgs, es lepotos par to.
To cilvēku attieksme šķiet tiešām tumsonīga, cilvēks ir izglābts, bet viņi taisās sabojāt kādam dzīvi, ak šausmas :( es viņus nosodu!

Kubiete, Tu sadzērusies? Tev dīvains komentārs - pēc rakstības :D

Jums no nāves ir bail?

Kādu laiku atpakaļ nebija, pēc tam bija, tagad atkal nav. Sapratu, ka tās bailes rodas tad, kad man parādās kaut kādi konkrēti mērķi un vēlāk ģimene. Kad būs bērni, īpaši, kamēr vēl mazi, noteikti ļoti bail būs nomirt. Ne no nāves kā tādas, bet tieši nomirt.
Jāatzīst, ka nesaprotu cilvēkus, kuri vēža pēdējā stadijā ar ķīmijterapiju vēl cīnās par to, lai izvilktu vēl vienu mēnesi un mokās sāpēs, tā vietā, lai visu izbeigtu. Es nevarētu sadzīvot ar apziņu, ka man atlikušas piemēram 19 dienas. Un vēl nesaprotu pašnāvniekus. Viens ir tas, ka tiešām psihē viss nav kārtībā un ir suicidālas tieksmes, bet tie, kas aiz parādiem vai nelaimīgas mīlas, no jumtiem lec un zāles rij... Lai kā man dienās "neaizietu ciet" dēļ nelaimīgas 50. mīlas, nespētu kut ko tādu sev nodarīt kaut tāpēc vien, ka gadījumā, ja neizdodas lidz galam, visu mūžu varētu būt jādzīvo ar paralīzi vai kaut kādu smadzeņu atrofiju... Salīdzinot ar to, nāve nav nekas briesmīgs.

Mazliet, pa kluso.man vinčiks labs.:D Un visi guļ...super.:D

Arī esmu ateiste un man arī laikam ir bail no nebūtības, nesaprotu, kā tā var, visu laiku domā un dari un te pēkšņi čušsss... ne domas, nekā..
Lasīju "Viņpus laika, kur nemirstība" - Braiens L. Veiss, dziļa grāmata, bet manam dzīves modulim kā dzīvoju līdz šim šī grāmata tāpat neko nedeva, neiespaidoja, jo pati to nevēlos, apzinos, ka negribu tam ticēt.. varbūt

Un vēl nesaprotu pašnāvniekus. Viens ir tas, ka tiešām psihē viss nav kārtībā un ir suicidālas tieksmes, bet tie, kas aiz parādiem vai nelaimīgas mīlas, no jumtiem lec un zāles rij.

Es to atakal saprotu, sap ta ka nespej vairs iztruret. Tikai glevakie neko nedara, jo nespej. Citi cinacs ar zobien un nagiem par dzivi.Tacu zinu ka ir tadas sapes kas ir neizturamas.To ta no malas gruti saprast.Un dala protams neapzinas vispar ko dara, dzivo arpus realitates.Nu galigi slimi cilvecini.

Kubietei labs garstaavoklis izskataas:))

Arī esmu ateiste un man arī laikam ir bail no nebūtības, nesaprotu, kā tā var, visu laiku domā un dari un te pēkšņi čušsss... ne domas, nekā..

Vot perfekti mans domjas. Miris ķermenis mani nesatrauc, bet emocijads,atmians,domas.Tā kas esmu būtībā es pati-čus un vairs nav.Melna tumsa, nebutiba.Tapat ka sapnis be zmiega...tikai ta ir mūžība.No ta man bail.

kas ir ateists? tas ir tas,kas nekam netic ja? :D es orientējos tikai populārajās reliģijās

Kubietei labs garstaavoklis izskataas

Ahha, bet labak uz mirklai aizmirts cikos man rit jabut uz halturu.Po ka tik stundas 3, bet tapat.:D

Kubiete-lasot liekas,ka tur nav tikai mazliet vinčiks :D :D :D burti jūk diezgan smagi :D

Ateisms - visvairāk to tomēr saista ar neticību dievību eksistencei. Daudzi ateisti ir skeptiski noskaņoti arī pret jebkādām pārdabiskām parādībām, apgalvojot, ka tam trūkst lietisku pierādījumu.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Ateisms

Man doma daudz vajag? Vīnhs vienqais pašai, un celos 6 no rīta, maz ēdu. I pietiek:D

tad laikam neesmu ateiste,jo ticu pārdabiskajam un daudzdievībai :D

Viens ir tas, ka tiešām psihē viss nav kārtībā un ir suicidālas tieksmes, bet tie, kas aiz parādiem vai nelaimīgas mīlas, no jumtiem lec un zāles rij... Lai kā man dienās "neaizietu ciet" dēļ nelaimīgas 50. mīlas, nespētu kut ko tādu sev nodarīt kaut tāpēc vien, ka gadījumā, ja neizdodas lidz galam, visu mūžu varētu būt jādzīvo ar paralīzi vai kaut kādu smadzeņu atrofiju..

Pilnīgi visiem, kuri taisa pašnāvību, ar psihi nav viss kārtībā. Nav tādu kategoriju - "cilvēki ar psihiskiem traucējumiem" un "cilvēki, kuri pastilošanas pēc taisa pašnāvību"..

Par ateistiem - varat, lūdzu, man paskaidrot (jo es tiešām nesaprotu) - no kā tad jums, esot ateistiem, ir bail? No nebūtības, jā, bet ateisti taču netic kaut kādām pārdabiskām lietām saistībā ar reliģijām utt. Un no reāla, loģiska viedokļa nebūtība taču ir nekas. Kas tajā nebūtībā, ja vien jūs neticat kaut kādiem pēcnāves scenārijiem, ir baiļu vērts?

Kubiete, gaidiisim tad zinjas no tevis riitdienas bezteepas topikaa,ka gaaja pa haltuuru:D

Vot perfekti mans domjas. Miris ķermenis mani nesatrauc, bet emocijads,atmians,domas.

Vai tu domā, ka emocijas, atmiņas domas pastāv atsevišķi no ķermeņa un funkcionē bez smadzeņu palīdzības?

Tu esi iedomajusies kas īsti ir nebūtība? Man tas liekas pats drausmīgākais kas vien var būt.

Kubiete, gaidiisim tad zinjas no tevis riitdienas bezteepas topikaa,ka gaaja pa haltuuru

Man pa ceļam jarij tik tak.Vairumā:D

Pievakare-man arī ir bail no nāves. Kas tur ir tik nesaprotams,ka cilvēkiem bail no tās?

Pievakare, ir starpība :) Ir cilvēki, kuriem tiešām iekšā ir tik lielas emocionālas sāpes, ka vienīgais veids, kā tās nomākt, ir fiziskas. Vēl ir tādi, kas pakaras, lai pierādītu bijušajai "redzi - solīju un pakāros" un tādi (lielākoties pusaudži), kuriem akūti trūkst uzmanības, un to pievērst cenšas ar niekošanos ar tabletēm... Ne visiem viņiem ir psihiskas novirzes.