Orgānu transplantācija.

becky, vai tas raidījums ir kaut kur internetā skatāms vai Tu kabeli izmanto? :) Labprāt noskatītos, jo katrs stāsts liek apdomāt papildus aspektus :)

es gan labāk atdodu kādam savu orgānu pēc nāves nevis vnk satrūdu zārkā.

Skaya, tā ir НТВ Мир programma "Говорим и показываем" с Леонидом Закошанским, konkrētā raidījuma nosaukumu nezināšu, bet ēterā bija šodien.

Paldies, becky - pameklēšu pa interneta plašumiem gan nosaukumu, gan pašu raidījumu! :)

viņas orgāni tika pārstādīti citiem cilvēkiem. Vecāki ir iesūdzējuši slimnīcu tiesā un grib pieprasīt izņemt jau transplantētos orgānus, lai tos apglabātu. Studija atbalsta. Man tas liekas mežonīgi un tumsonīgi.

Piekrītu tavam viedoklim. Šķiet, ka daudziem cilvēkiem pilnībā aiziet ciet un visa loģiskā domāšana pazūd, kad runa ir par viņu radiniekiem.

Tā kā es uzskatu, ka pēc nāves nekas nenotiek, ka paliek vienīgi ķermenis, kas ir tikai.. ķermenis, ka kapi ir diezgan bezjēdzīga vieta, ka apraudāt, izrādīt cieņu var un vajag citādos veidos, tad man nav nekas pret orgānu transplantācijas. Pašai ar savu organismu - labprāt piekristu, taču varu iedomāties, ka mani radinieki rīkotos tikpat tumsonīgi, cik tai raidījumā.

pret orgānu transplantācijas.

*transplantāciju

Skaya, tā ir НТВ Мир programma "Говорим и показываем" с Леонидом Закошанским, konkrētā raidījuma nosaukumu nezināšu, bet ēterā bija šodien.

Šo raidījumu nezinu, bet mani vienmēr šokē krievu raidījums "Pustj govorjat", ko rāda PBK. Tas ir tāds kā sarunu šovs, kur apskata līdzīgas tēmas (šodien rādīja par meiteni, kurai viņas puisis sadūra 16 reizes), kur ir kaut kādi eksperti un publika, kura izsaka savas domas, tēmai piederīgie izstāsta savu skatījumu utt. Viss tas parasti notiek caur kliegšanu un nenormāli bieži man arī nāk domas par to mežonīgumu un tumsonību.

Pievakare, bet kā jau izteicos šajā diskusijā, jā, mēs nezinām, kas notiek ar mums pēc nāves, bet vai mēs pēc nāves esam kādam parādā? Ja uz to paskatās no šādas puses...
Katru dienu mēs dzīvē domājam un sakām, ka kaut kas nav mūsu problēma vai uz mums neattiecas, tad kādēļ uz mums attiecas tas, ka kādam citam ir nepieciešami mūsu orgāni.

Es esmu par transplantāciju, bet ja pagriež to lietu šādi, kā aprakstīju, tad ir savādāk, vai ne?

Pievakare, šis ir līdzīga tipa raidījums, bet bez kliegšanas, Malahovu nav iespējams skatīties, tur tiešām sāc brīnīties no kuras bedres cilvēki lien, bet skumīgākais jau ir tas, ka viss tas ņemts iz mūsu dzīves!

Becky, katrs jau skatās uz to no sava skatu punkta.. Es, piemēram, zinu, ka manu nostāju mani vecāki nepieņemtu un pateiktu, ka esmu traka, runāju muļķības utt.

Pēc manām domām ar nāvi viss beidzas, es neesmu kādas reliģiskas domas piekritēja, ka kaut kur ir paradīze, elle vai ka mēs pārdzimstam par citām būtnēm. Ja dzīves laikā es varu atteikt kādam palīdzību vai būt neieinteresēta svešās problēmās, jo man ir pašai sava dzīve, jo - vēl kaut kādi iemesli -, tad pēc dzīves beigšanās es neesmu, man ir absolūti vienalga, vispār nepastāv nekāds "man" vai "es". Vienalga, vai mans ķermenis guļ zem zemes, vai tiek sadedzināts vai no tā izņem orgānus. Ja kādam no tiem orgāniem būtu kāds labums, tad kāpēc ne. Es nejūtos atbildīga vai kādam kaut ko parādā, mana nostāja ir drīzāk vienaldzīga un es drīzāk neizprotu tos cilvēkus, kuriem ir tik svarīgi gulēt kastē zem zemes.

Tiešām skumji,ka cilvēki mēdz būt tik seklis, un tic ,ka orgānu saņemšana atpakaļ kaut kādā veidā kliedēs sāpes par aizgājušo..,es vairāk domāju,ka tam vēl ir kāda saistība ar tās ģimenes ticību.
Lai nu kā, ja mans (tpu tpu) mīļai būtu braindead, tad es vsm pienācīgi gribētu atvadīties, tāpēc no vienas puses saprotu radus,kad tiem paziņo,ka meita mirusi un izgriezti visi orgāni.
Pati noteikti saviem mīļajiem ziedotu arī dzīva esot to,ko iespējams ziedot.

Pievakare, šis ir līdzīga tipa raidījums, bet bez kliegšanas, Malahovu nav iespējams skatīties, tur tiešām sāc brīnīties no kuras bedres cilvēki lien, bet skumīgākais jau ir tas, ka viss tas ņemts iz mūsu dzīves!

Iespējams, ka ja ar kādu mūsu radinieku kas tāds notiktu - mēs arī tā uzvestos.. Nav jau zināms. Šodien pamatīgi nobrīnījos, ka puiša, kurš sadūra 16 reizes savu it kā mīļoto meiteni, māte viņu aizstāv un kliedz, ka viņš to nudien nevarēja izdarīt.. Nevarēja.. Bet saprast jau var, māte gluži vienkārši nespēj noticēt.
Taču šova formāts (princips - jo skaļāk, jo labāk) nudien ir nenormāli kaitinošs.

Jums no nāves ir bail?

Jums no nāves ir bail?

Nē, es uzskatu, ka nāve ir tukšums un nesaprotu, kā var būt bail no tukšuma. Bail varētu būt tikai no veida, kā iestājas nāve - bail par to, ka kāds trakais, piemēram, sadurs, tev sāpēs, gulēsi tur pusdzīva utt. vai bail, ka tieši neiestājas nāve, bet kaut kāda paralīze, piemēram, no autoavārijas un tamlīdzīgas situācijas. Un tās jau nav bailes par nāvi, bet bailes no sakropļotas dzīves.

No vienas puses saprotu becky pieminētā raidījuma dalībniekus. Es pati uz dzīvības un nāves robežas atdotu savus orgānus. BET ja man tuvs cilvēks (mīļotais cilvēks, ģimenes loceklis) būtu tādā situācijā, es NEGRIBĒTU lai viņu izgraiza un kaut ko izņem. Tā situācija pati par sevi būtu drausmīgi smaga, lai varētu atļaut vēl ko tādu.

Man jau šķiet, kad vecāki vienkārši izmanto radušos situāciju lai nopelnītu.

Es personīgi esmu par orgānu tranplantāciju un gribu lai pēc nāves mani kremē.

Savus orgānus pēc nāves nevienam neplānoju atdot. Man vienalga, ka zem zemes man tos nevajadzēs. Vienīgais izņēmums - ziedotu saviem radiniekiem, ja kādam no viņiem būtu vajadzīga transplantācija. Svešiniekiem - nekad un nemūžam. Būtu arī diezgan šokēta, ja būtu nonākusi tādā situācijā kāda aprakstīta. Tomēr, nevienu tiesā nesūdzētu un neko izņemt neprasītu. Tas būtu stulbi.

Lai cik tas skumji arī nebūtu, jāpiekrīt Zīlei, jo man arī pēc becky apraksta rodas iespaids, ka vecāki vēlas nopelnīt. Krievijā arī nauda viegli nenāk... Reāli padomājot - cilvēki ar gramu smadzeņu sapratīs, ka ne jau tik atgriezti orgāni. Tāpēc uzreiz parādās summa. Kā vispār var novērtēt ko tādu naudā? Cenšoties iestāstīt citiem, ka viņu sirdis ir salauztas, viņi cenšas iedzīvoties. Kā var noteikt cenu savām sirdssāpēm? Tur vienkārši nav loģikas! Mana meita nomirs - skumji. Viņai izņēma orgānus - ārprāts, cik skumji. Iedodiet man 5 miljonus - man vairs nebūs tik skumji. Lēti, pretīgi cilvēki, ko lai saka...

esmu par savu orgānu transplantēšanu citiem cilvēkiem, esmu par asiņu nodošanu un par jebkāda cita veida ziedojumiem cilvēkiem viņu dzīvības glābšanai. Man pietika ar vienu sarunu ar cilvēku, kurš pēc pāris stundām mira. Un viņš man teica - Tu nespēj iedomāties, cik ļoti es tagad mīlu dzīvi! Tas mani tā iespaidoja, ka kopš tā laika es regulāri nododu asinis un zvanu pa ziedot.lv nummuriem, jo arī manam draugam varēja palīdzēt, bet nepaspēja laikā... Ticu, ka, ja man, pfu, pfu, būs tāda vajadzība, tas, ko esmu devusi, man nāks atpakaļ.

becky, kur skatijies? Un eas butu par savu vai tuviniekju organi transplantaciju. Vel vismaz kadam tiek dzive, un organi turpina dzivot. Nevis sapust zārkā. Esmu apsverusi, un izpetijusi ka LV ir japaraksta lai tu varetu ja nu kias but donors, lai nav šaizes.

Jums no nāves ir bail?

Man ir, un ļoti. Nė no sāpēm, mani pirms opereja ārsts macija lai to izturu jaatceras-nevienas sapes nav mūžīgas. Man bail no nebutibas. Esmu ateiste.