Orgānu transplantācija.

mans tētis vienā dienā paziņoja, ka ir jau parakstījies par to, ka pēc nāves viņa orgāni tiks atdoti citiem. protams, mamma bija šokā un dusmīga, tāpēc varu saprast, kā tie tuvinieki jūtas...

Zili rudzi, protams, var saprast, kā jūtas radinieki, bet es neuzskatu, ka man kapā noderēs aknas. Par to ir informēta arī mana ģimene un neko negatīvu šajā sakarā dzirdējusi neesmu. Manuprāt, tas drīzāk tāds stereotips, ka ja šādi pasaki, tad ap tevi momentā sāks darboties melnie orgānu uzpircēji utt.

Manuprāt, tas nav nekas slikts. Nomirušajam pašam tāpat tos orgānus nevajadzēs. Un palicējiem jādomā par to, kāds aizgājējs būs viņu sirdīs un atmiņās, nevis, kāds ir viņa ķermenis, kuru zem zemes grauž tārpi.

Es, piemēram, arī parakstītu tādu dokomentu, jo es jau tāpat sapūšu zārkā ar visiem saviem veselajiem orgāniem, un nevienam nebūs labums, bet tādā veidā vismaz kāds cilvēks varēs izdzīvot un sākt dzīvi no jauna.
Es ticu dvēseļu ceļojumam, un tā būs tikai mana miesa, kas gulēs tajā koka kastē, mana dvēsele būs citur.

Bet par ko tur dusmoties? Ja orgāni ir labi, tad kāda starpība, kur tie nonāk? Vai nu pūst zemē vai tiek sadedzināti kremētavā, vai arī izglābj cilvēkiem dzīvības.. Jēziņ.

Es esmu par orgānu nodošanu citiem, ja kādu tas varētu glābt, tad gribētu, ka mani orgāni tiek citiem, jo tāpat gribu, ka mani sadedzina, un tad kāda starpība, kas no mana ķermeņa partop par pelniem.

Cik es atceros ,ka tos dokumentus, lai atļautu nav nepieciešamība parakstīt, bet tieši otrādi, ja negrib, lai pēc nāves ņem orgānus, tad jāaizpidla iesniegumi, tikai ļoti daudzi cilvēki to nezin.

grib pieprasīt izņemt jau transplantētos orgānus, lai tos apglabātu

Tiešām, kādam necilvēkam ir jābūt, lai kaut ko tādu pieprasītu?

Man ja godīgi ir pilnīgi vienalga ko ar mani dara pēc nāves. Lai tas paliek piederīgo ziņā. bet savu orgānu man žēl tik tiešām nebūtu.

es arii par orgaanu nodoshanu citiem...taa ir reaala iespeeja paliidzeet cilveekiem,kuriem tieshaam tas ir nepiecieshams.

Tas takš būtu neprāts tagad plēst laukā no cilvēka viņa jaunos orgānus un ļaut nomirt vēl vienam, kuram bija iespēja dzīvot, turpretim orgānu donoram nekādas taustāmas vērtības tāpat vairs nav vajadzīgas. Bet, protams, iedomājoties sevi viņu vietā, arī man būtu tā nedaudz jocīgi, bet ne sliktā nozīmē, ka daļa no man tuva cilvēka kaut kur joprojām dzīvo.

Es esmu PAR jau minēto iemeslu dēļ. Protams, var saprast arī piederīgos- tā jau liela nelaime, un vēl tuvs cilvēks tiks sagriezts. Turklāt, daudzi tuvinieki domā, ka šajā brīdī ārsts vairs necīnīsies par tā cilvēka dzīvību, t.i. nedarīs visu 100%, lai iedotu tos organus citam cilvēkam.

es nesaprotu,par ko tur dusmoties,nu būs viena neire mazāk tajā līķī. Vai tad tiešām tas zārka saturs ir tik svarīgs,ka tāda brēka jāceļ. Smieklīgi!

Kaut kāds sviests, būtu priecājušies ka nomirusī persona izglāba dzīvības nevis pa tiesām vazājušies un mirušajam nedod miera.
Esmu par orgānu transplantāciju pēc nāves.

Mēs ar māmiņu esam runājušas par to un vina, tāpat kā es to atbalstu. Zinu, ka kādudien aiziešu un uzrakstīšu to atļauju. Gribētu arī, lai pēc nāves mani kremē, nevis aprok, un tādā gadījumā viņi var ņemt visu, kas vien nepieciešams. Kādam to vajadzēs, vairāk, nekā man un starp pelniem būs tikai apziņa palicējos, par to, kas tur ir, kas nav... Bet nu cerēsim, ka nenonākšu situācijā, ka tas tiešām realizēsies,

Nezinu, cik cilvēcīgi rīkojušies ārsti bez tuvinieku atļaujas izņemot orgānus viņu tuviniekam nāves brīdī. Lai gan, ja tāda ir likumdošana, tad laikam katram PIRMS šādas iespējamas traģēdijas (tuvinieka nāves) jānodrošinās, lai tā nenotiktu, rakstot attiecīgu atteikumu ziedot orgānus.
Ārā, protams, nevienam raut sirdi vai aknas nevajadzētu, ja reiz transplantētas, bet situācija nav glīta. Varbūt šiem cilvēkiem ir reliģiski iemesli, kādēļ orgānu transplantācija nav pieņemama? Kas vienam ir vienkārša zem zemes sapūšana un vienaldzība par savu vai savu tuvinieku fizisko ķermeni, citam var būt lielas pretrunas un sāpes.

Es savus orgānus piekristu ziedot tikai tuviniekiem (kaut dzīvai esot). Arī esmu pret iestāšanos pēcnāves donoru rindās, jo esmu pārliecināta, ka tas arī ir viens milzīgs bizness, kur mana dzīvības glābšana vai nauda daktera kabatā par akniņu, izšķirtu visu. Tāds pats bizness kā kokrūpniecība, naftas pārstrāde un uztura bagādinātāji. Es labāk no tā visa izvairos.

skaya ok bizness ta bizness,bet vismaz no tā biznesa var kādam arī palīdzēt.

Skaya, jā, iespējams, ārstu gājiens nav īsti glīts, jo attiecīgās valsts likumdošana pieļauj orgānu izņemšanu, ja vien nav personas vai to tuvinieku aizlieguma. Uz to brīdi tāda nebija, tāpēc ārsti rīkojušies. Bet arī vecāku rīcība ir cūcīga, zinot, ka meitas traumas nav savienojamas ar dzīvību jau pašā sākumā, tagad pieprasīt 5milj. par orgāniem, jo tā tie maksājot!!!

Par biznesu, iespējams, kādā citā valstī, par to, ka tas notiek Latvijā neticu, ar to nodarbojas viena maza nodaļa, visi ārsti ir kā zem lupas, lai pārstādītu orgānu recipientam ir jāsaskan tik daudz parametriem, ka mazas valsts ietvaros tā tirgošana nav iespējama.

Bet no otras puses, Skaya, Tev ir pilnīga taisnība, kāpēc mirstošajam pacientam būtu jābūt parādā kādam svešam cilvēkam? Vai tad pie dzīves esot mēs baigi rūpējamies par svešinieku labklājību? Nē, taču!

Nazic, it kā jau jā - esmu par šo daudzkārt domājusi, bet neesmu vēl 100% nonākusi pie viennozīmīga lēmuma kā rīkoties. Ja tuviniekiem vajadzētu un es kā donors derētu, nedomājot piekristu, bet vienkārši piekrist izdalīt sevi pēc nāves..nu, nezinu. Īpaši tādēļ, ka orgāni jāizņem diezgan ātri (kamēr cilvēks vēl silts)..tas liek aizdomāties par to, vai tiešām ārsti traki cenšas izglābt uz galda guļošo vai tomēr nostrādā potenciālās peļņas aspekts. Laikam pārāk mīlu dzīvi un nevēlos riskēt, uzticoties svešu cilvēku godprātībai. Bet pieļauju, ka esmu ļoti aizdomīga un viss šajā jomā ir ok! :)

Kādam palīdzēt var arī dzīvam esot. Personīgi es esmu pret savu orgānu transplantāciju pēc nāves. Aprakstītā situācija ir kaut kas drausmīgs, bet neuzskatu, ka tagad vajadzētu kādam citam kaut ko atņemt.