Atceros savu randiņu periodu,kad pašai naudas nebija,jo nestrādāju un puisis (tajā laikā labs draugs) aicināja uz kafeinīcu iedzert tēju un apēst kūciņu, un es nezināju vai viņš maksās vai katras par sevi. Bija satraukums,jo naudu man nebija kur ņemt un attiekties nemāku. Un palikt ar kaunu sejā arī negribējās palikt,kad puisis liek par sevi maksāt.
Kad tuvāki kļuvām viņš pateica,ka dzīvo pēc proncipa - kurš aicina-tas maksā. Un tā ir vēl šobaldien. :)
bet vēl tagad atceros,kāds satraukums bija kafeinīcā. Bieži vien pat kūciņu neņēmu,jo tējai sanāca..:D