Sveikas. :)
Es te tā skatos, ir jūsu starpā arī tādas kas nomainījušas universitāti, fakultāti uz citu.
Šāda bija arī mana situācija. Aizgāju no ārstiem uz skolotājiem.
Man šobrīd ļoti patīk tas ko māca, vairāk patīk izprast cilvēka emocijas, iekšējo būtību, labi saprotos ar cilvēkiem. Nevis pētīt cilvēka iekšas (atvainojos jau iepriekš, ja te ir kāda kas studē MF).
Tas bija mammas sapnis, jo visi ģimenē + - ir saistīti ar medicīnu. Skolā interesēja bioloģija, padevās. Aizgāju uz ārstiem un sapratu, ka nav mans. Pēc jūnija sesijas pateicu, ka es nevēlos un labāk ātrāk pāriet uz citurieni.
Palaida, ar lielu negribēšanu, taču tagad ik pa laikam piemin kaut ko par skolas maiņu.
Nebrauksi lepnā auto. Nomainīja dzīvokļa atslēgu un jokodamies teica - nelaidīsim mājās kamēr nebeigsi 1. kursu skolotājos. Ik pa laikam piemin - nemaz nedomā čīkstēt, ka te ir grūti. Es nemaz nedomāju!!!
Labi, pēc visa mana garā pentera - tās, kuras ir mainījušas skolu, fakultāti - kā to uztvēra vecāki, mamma? Pārmeta? Ja tā, cik ilgi tas turpinājās?
1164
