Vakar vecvecāki strīdējās, to pat par strīdēšanos nevar nosaukt, lamājās un bļāva pilnā rīklē. Viens otru vaino, vecmamma: "tu nopīpē visu naudu, nospēlē visu naudu" un tādus lamu vārdus bļāva, kurus es no savas mutes neizlaistu. "Alkohola kr***i tu!" Viņš viņai pretīm to pašu, kaut gan viņa mūžam dzērusi nav. Tad es iejaucos un sacīju: "Paklausoties jūs vemt gribās, tiešām neprotat komunicēt kā cilvēki vai mežoņi esat? Man citreiz kauns no savas ģimenes, vectēv, saprotu ka vecmamma ir tāda idiote kas bļaustās bet viņai ir iemesls, tu nekad neesi padomājis par mums, kad teicām, lai neej uz automātiem un mazāk pīpē, lai naudiņa ietaupās." viņš sāka bļaut:"man viņa jau zbala! labi neiešu vairs spēlēt!" es: "bet tava attieksme man jau apnikusi, ka tu nedomā par mums, tikai par sevi!" "Jūs abi labi, cik viens gudrs tik otrs, kāpēc tad nešķiraties? Kad mazu piedzēries mani un vecmammu dzini 5 no rīta ārā no mājas, domā es neatceros? Tu nepiedalījies vispār bērnu audzināšanā, tā ka paklusējis būtu tādus vārdus uz vecmamma sacīt." Un tad vecmamma sāka raudāt. Tomēr šodien es iegāju pie viņas istabā un sāku jautāt, kāpēc viņa kā vientuļā māte jaunībā nemeklēja izeju un nešķīrās no viņa, viņa gultā gulēja, iespēra man un teica lai eju prom. Zinu, ok, man nav tiesību viņai morāli lasīt, tomēr es gribu atbildes uz daudziem jautājumiem. Teicu: "Kāpēc tu man sper? Nemāki kā normāls cilvēks pastāstīt man un atbildēt?" viņa: "man izejas nebija, aj tu neko nesaproti, tev dzīvē vispār neies, man kārtīs rāda ka tev nekā laba dzīvē nebūs, to es tev pasaku, piemini manus vārdus!" starpcitu viņa kārtis zīlē. Un tas mani biedē, jo es tā negribēju uzbrukt viņai, bet man bail, ka man liktenis neatspēlējas ko es viņai pateicu.. Man nebija tiesību.. Bet ko jūs iesāktu manā situācijā?