Vai jums kādai ir bijušas dienas, kad vienkārši ne no kā sākat raudāt un raudat par katru sīkumu. Arī tad, kad viss ir labi, vienalga iekšēji ir slikta sajūta un liekas, ka kāds nodarījis pāri un ATKAL gribas raudāt.
Kā lai ar to tiek galā? Man tā bieži ( ne tik lielā mērā) ir pirms mēnešreizēm, bet nu jau tās garām. Depresija? Manuprāt, pārāk skaļi teikts, lai gan.. kas zina..
aj, laikam pat sakarīgi nevaru uzrakstīt, man šodien būtu jābūt laimīgai, būtu jāstaro, jo sagaidīju savu draugu, bet es tik staigāju ar asarām acīs un, kad neviens neredz, nobirdinu arī kādu asaru.
Nezinu pat ko īsti gaidu no jums, varbūt vienkārši, lai padalāties pieredzē, lai zinu, ka neesmu vienīgā tāda..