No pagātnē pieredzētā - tāpēc, ka cilvēks, kuru vēlējos (ne tikai fiziski) neprātīgi, tobrīd bija attiecībās. to uzzināju tad, kad manas jūtas bija jau tiktāl attīstījušās, ka šī sieviete nespēja to, ko jutu, padarīt par nebijušu. Pārgulējuši tad vēl nebijām, bet vēlāk tas, protams, notika. Bija grūti aprast ar domu, ka cilvēku, ko dievinu, dalu ar citu. Grūti domāt par miesisko pusi, bet vēl grūtāk par to, ka vakaros viņš saritinās viņas, ne manā gultā, pieņemt to, ka brīvdienās viņš dodas viesos kopā ar viņu, ne mani. Ironiskākais, ka tās viņam nebija ilggadīgas un apnikušas attiecības; es nesaņēmu solījumus šķirties un uzsākt kopdzīvi ar mani. Sākotnēji terorizēju viņu ar ultimātiem, rīkoju škandālus, raudāju, pavadīju garus vakarus un naktis viskija sabiedrībā, nicināju sevi un viņu, slīgu izmisumā, apātijā. Pēc tam samierinājos un baudīju. Viņš man bija pasaule. Tie nepilnie divi gadi, kuros viņš bija manā dzīvē, ir bijuši mani līdz šim laimīgākie. Bet tas beidzās. Es neizturēju.
Uz jautājumu, kāpēc viņš mani sākotnēji maldināja, kāpēc man jādzird, ka viņš šo sievieti mīl (nejauši izmesta piezīme savstarpējās sarunās), jautājumu, kam viņam esmu vajadzīga es, viņš atbildēja, ka tic versijai, ka cilvēks var mīlēt divus. Un, kas smieklīgi, es zinu, ka viņš mani mīlēja. Savā cietsirdīgajā manierē protams. Ahhhhhhhhhh, melotu, ja teiktu, ka esmu viņu aizmirsusi. Tāds fatāls man tas stāsts, bet es vispār esmu fatāliste, un dzīve man piespēlē galējības.
289
