Labvakar, dāmas. Esmu nonākusi situācijā, kad sirds pilna un gribas dzirdēt viedokļus no malas.
Ar puisi nedzīvojam kopā, bet esam kopā jau 6.5 gadus. Abiem 24. Attiecības kā jau attiecības - līku loču, kāpumi, kritumi un tā visu laiku.
Bet - problēmas sākas lūk šeit: Skola abiem tikpatkā pabeigta, esam no mazpilsētas, bet puisim vēl nedaudz jāuztruas Rīgā, kur arī studiju laikā uzturējās, mājās bija pa brīvdienām. Bijām vienojušies, ka pēc viņa skolas beigšanas sākam beidzot normālu kopdzīvi mazpilsētā, strādājam un sākam attiecības jaunā līmenī. Viss bija izrunāts - nekāda Rīga, ka būs labi tepat un stāsts varēja laimīgi turpināties.
Taču nu viņš paziņo, ka mēs neko tādu neesam runājuši, ka viņam vajadzīgs darbs galvaspilsētā. Protams, es pēc šīs sarunsas galīgi sašļuku, morāli nogruvu. Jo viss bija skaisti saplānots, bet viens pēkšņi pasaka - nē, tā nebija, nav, nebūs.
Reāli - neredzu jēgu attiecībām vairs. Sanāk, ka esmu "paķerta uz muļķi" visu šo laiku, kamēr viņš Rīgā studēja, cerot, ka beidzot sāksies mūsu normāla, divu pieaugušu cilvēku kopdzīve. Es savu dzīvi ar Rīgu nekad neesmu saistījusi un par to nemaz nedomāju, un arī mūsu kopīgie plāni nekad pret to pilsētu nekad nav atdūrušies.
Tā nu es nebiju vairs īsti omā, puisis to, protams, juta, bet izlikās, ka neko nesaprot. Tad sāku dot mājienus, ka vēlos beidzot, lai attiecības pāriet jaunā līmenī un ir progress. Jo citādāk - nav vērts mocīt sevi, jo nevēlos būt brīvdienu meitene, kam atkal liek kaut ko pagaidīt pēc diviem, trim gadiem.
Rezultāts? Izlikās, ka nesaprot, par ko es runāju, nemaz nemēģināja saprast, kapēc esmu vīlusies un bēdīga, nemēģināja rast risinājumu vai diskutēt par iepsējamajiem variantiem - vārdu sakot tikai tēloja muļķi un nedarīja neko. Saruna palika bezjēdzīga, jutos enerģiski iztukšota, varēja just, ka zināma distance iestājās. Un finālā viņš vienkārši aizgāja ciemos pie čoma. Aicināja arī mani, bet kad zvanīju un prasīju, kur tad solītais taksis, kad laidīsim, viņš atbild - tikko izskāpu, jau eju.
Tā nu es paliku mājās viena ar piegānītu dvēseli. Nākamajā dienā viņš vienkārši aizbrauca uz Rīgu, 2x piezvanīja, lai paprasītu, kā iet (esmu apslimusi) un vienreiz pateiktu, ka nopircis jaunas kurpes, un ottreiz, ka iet uz treniņu.
Un šovakar viņš man atsūta sms: Kā jūties? Ja slikti, tad veseļojies, ja labi, tad turpini tā justies.
Esmu bez vārdiem. Lieki piebilst, ka parasti sazvanījāmies vairākas reizes dienā.
Ko gribu dzirdēt no jums? Laikam jau apstiprinājumu tam, ka šīs attiecības sevi ir izsmēlušas, ka esmu pati vainīga, ka ticēju un cerēju un jā. Ka tās laikam ir beigas.... Ar vienu prāta pusi saprotu, ka nākotnes jau laikam nav, bet ar otru - grūti sagremot, ka tomēr sapņi nepiepildās un mīļotais ir pievīlis, lai gan vēl tikko viss bija labi.
Ehh. Grūti.