Attālums attiecībās

:)

skaties kā ies,mošk pēc laika kkur tomēr dzīvosiet kopā

Man tā ir tik pierasta lieta.. Jo nedzīvoju Rigā, bet visi exi ir no turienes..

Tapēc nevaru iedomāties kā būtu satikties katru dienu utt. Man laikam patīk tā ilgošanās sajūta. Ka brīvdienas ir paradzē :)

Man jau liekas, ka Latvija ir tik maza, ka attālumus starp pilsētām nevar saukt par ATTĀLUMU :D Nu, vismaz ar to noteikti nevar aizbildināties!:) Ja jums viss ir forši, tad lai veicās.:)) Attiecību sākumā, iespējams, nav nekāda vaina, bet pēc kāda laiciņa gan noteikti, ka gribētu dzīvot viens otram tuvāk un satikt biežāk :) Pieredze šājā jautājumā nav :D

man attieciibas ir 2000km attaalumaa arii ar visaam sakneem katram savaa galaa un satikties rudens-pavasara sezoonai sanaak reizi paars meeneshos..jaasaka atklaati ir gruuti bet labi jo tu zini ka ir otrs cilveeks un pavasarii-rudenim vinj6 buus pie tevis ..ak jaa arii šeit lv mees esam 200 km attaalumaa un ja nesanaak katru nedeeljas nogali satikties vairs neshkjiet nekas traks . ir veerts ja ja juuti ka tas ir tavs cilveeks un ir to veerts paciest ..esmu taadaas attieciibaas jau otro gadu..veelreiz atkaartoshu ir gruuti bet ir labi ja arii otrs censhas lai tu nejustos vientuljsh..izmanto sho laiku sev...sporto ..pamaini kautko sevii..maacies straadaa..dari kautko lai laiks ietu nemanot...man pashreiz ir gruuts posms shajaas attieciibaas bet bez taadiem neiztikt..protams vieglaak ir dziivee samiiljot un izrunaaties nekaa to kaartot skaipaa sazvanoties bet par miilestiibu jaaciinaas un ja redzi ka ir veerts kaadelj ne?! :)

lai tev viss izdodas, esi laimiiga :)

jā un vasarā biju līgavas māsiņa draudzenītei, kurai 2 gadus jau ir attāluma attiecības, līdzīgi kā man :))

man arī bija attāluma attiecības, lai gan attālums nebija tik liels, bet mums bija nenormāli daudz šķēršļu un netikāmies par mēnešiem. nu pēc kādiem 3 gadiem mēs izšķīrāmies, bet būtu bijuši kopā, ja sākumā man neienāktu pratā, ka nav vērts. pēc tam es pārdomāju, bet laikam jau ar to es biju pārlauzusi mūsu attiecības. vēlāk viņš tā uzskatīja. daudz reizes salauzu viņa domas, bet gala rezultātā bija tādi kašķi, ka nu maz neliekas. izšķīrāmies..lai gan es ilgi un dikti to pārdzīvoju, bet tagad esmu laimīga šajās attiecībās, kurās nav attāluma un mēs jau dzīvojam kopā. ja tu zini, ka tas ir uz laiku, tad pagaidi, mēģiniem rast risinājumu. bet, ja tas vilksies gadu gadiem, tad tas dabiski pārtrūks. vienam no jums ir jāpiekāpjas, bet otram arī jānāk pretī. vai tu pārvācies pie viņa, vai viņš pie tevis vai kopīgi dzīvojat citā pilsētā

Jā ir tā bijis. Lielu laika posmu tika braukāts, bet beigās vienalga viss pajuka.

man šobrīd ir tādas attiecības, un mūs arī sķir 200 km. tiekamies 6 mēnešus. zini, ir grūti. vasarā bija ok, daudz ciemojāmies viens pie otra. bet tagad studijas, darbs - sanāks reizi mēnesī uz brīvdienām satikties. nezinu, es domāju pārtraukt, jo visu laiku tik ļoti pietrūkst. kā arī zinu, ka šitā dzīvosim 2 gadus kā minimums.

Mums attālums bija 300 km, bet parasti tikāmies gandrīz katru nedēļas nogali, nu dažreiz ik pēc divām vai trijām, bija ļoti grūti un kas zina kā būtu viss izvērties, ja nebūtu pēc gada sākuši kopā dzīvot, jo pēc kopā dzīvošanas attiecības tikai uzlabojās un esam jau kopā 5.gadus, bet tas pirmais gads ar braukāšanu bija visāds. :)

Sakuma varbut ir ok. Bet ja no si attiecibam gribi ko vairak, tad jau vienam vai otram naksies parvakties. Nedomaju, ka apprecesieties un dzivosiet katrs sava pilseta :D
Ja neviens no jums pilnigi noteikti nav gatavs dzive parvakties, tad nav jegas no sim attiecibam.

Ļoti pazīstama situācija... M;es arī tiekamies tikai brīdienās, šad tad vins atbrauc uz Rīgu.. Tā mokamies jau vairākus gadus, kādus 5 laikam.. jā, tiešām tik daudz.. un ir bijis neviens skandāls par to ... esam kopā jau 9 gadus, bet nu jau laikam ir pnācis laiks beidzot izlemt ko darīt, jo vins grib palikt laukos, a mani vairāk vilina rīga... un uz rīgu vins negrib ... tā ir mūsu lielākā problēma... man rīgā ir labs, labi apmaksats darbs, tas arī mani visvairāk attur no parvākšanās...

Nekad nevar zināt. Varbūt jau pēc mēneša dzīvosiet kopā. Ja cilvēks sirdij tuvs, ir vērts turpināt.

Man pozitīva pieredze- 3 gadus katru nedēļas nogali braukāju 250 km pie sava mīļotā. Kopā iet jau 7ais gads.

Var jau mēģināt, bet ir tad ir jāskatās - ja paiet 5 gadi un kopā dzīvošana joprojām nespīd, tad jāpārvērtē šo attiecību jēga. Vismaz es pārvērtētu, jo nevēlos savā nākotnē šādu ģimeni, kurā radīt bērnu, kur māte vienā pilsētā, tēvs citā, bet ķipa skaitās kopā un skaitās baigā ģimene. Cik ilgi tad tā raustīsies pa divām pilsētām? Vienas no pirmajām attiecībām man bija tādas. Tagad vairs neesam kopā, jo pēc tā viena gada, kas šādi pavadīts, sapratām, ka mums katram veidojas sava dzīve, savi pārdzīvojumi vienatnē, kurus nevar kompensēt tās dažas nedēļas nogales mēnesī, kas pavadītas kopā. Man tieši pēdējā pusgadā bija pārdzīvojumi saistībā ar veselību un atbalsts caur mobilo tomēr nav tas pats, kas apciemojums slimnīcā un būšana blakus. Šķīrāmies kā draugi, jo nebija par ko naidoties. Vienkārši šāda veida attiecības mums nederēja.