LIELISKIE vīrieši

man ir tāds pats jautājums, tikai attiecībā kur var sastapt lielisko sievieti? visapkārt vienas vistiņas

Manuprāt, sievietēm nemaz nevajag lieliskos vīriešus, jo, tos satiekot, viņas nezin, ko ar viņiem iesākt .. man jau liekas, ka zem vārda "lieliskais" slēpjas labo un slikto īpašību kopums. Un tieši sliktās īpašības ir tās, kas piešauj odziņu attiecībām .. comeon .. ja pret Jums, dāmas, labi izturās un nēsā uz rokām, jūs aizejat pie sliktā vīrieša uz sexīga mocīša ar ūberkrutu augumu, kas jūs kārtīgi izvizina ar savu "mocīti" un aiziet pie nākamās ..
Manuprāt, arī negatīvās emocijas ir nepieciešamas profilaktiskās devās, tikai tāpēc, lai "rožu dārzu" spētu pilnīgāk izbaudīt.

^^, jā es reiz no tāda lieliskā aizgāju, jo viņš pret mani izturējās nu tik ideāli un saldi, ka vispār nebija, kur piekasīties, var teikt, vispār viņam nebija sliktu īpašību, bet man ar viņu bija tik garlaicīgi...

Nav jau definēts kas ir lieliskais vīrietis.
Man nudien tas neatgādina vīrieti, kas nēsā sievieti uz rokām, lielisks ir tāds, kuram ir savas intereses, nodarbošanās, spēcīga personība, gudrs prāts, saprašana (kas daudziem trūkst), kas nav runātājs (starpcitu tādi runātāji vājprāta daudz, "gudri" diskutē par biznesu, to, ka LV vispār nekādu biznesu nevar taisīt, te nekā nevar, viss ir slikti, bet paši ar pliku pakaļu ganās, besij man tādi), protams pret sievieti jāatiecas cienīgi, mīļi bet caurmērā jau neba tas vīriešiem pietrūkst, daudziem ir vienkāršs zināšanu trūkums, zems inteliģences līmenis, trūkst mērķtiecības, sievietes kļūst spēcīgākas kā liela daļa vīriešu. Tas ir bēdīgs fakts! Un tādi ložņā pa visādiem iepazīšanās saitiem, reti kurš tur labs nonāk.

*nav tikai runātājs

Gurri piekrītu. Arī pats gribetu savā vecumā būt sasniedzis vairāk un apzinos, ka reizēm runāju to, ko, iespējams, nekad dzīvē nepiepildīšu. Bet Tu piedāvā dzīvot bez sapņiem un mērķiem? Ko man atbildēt sievietei, ja viņa man jautā:"Kā Tu sevi redzi pēc 5 gadiem?" vai "Kādi ir Tavi nākotnes plāni?". Šie jautājumi by default prasa iztēles lidojumu ..

Intar- paldies par ieteikumu, bet pagaidām man kaimiņos dzīvo pensionāri vai pāri. Bet drīz pārvācos- iespējams tur būs savādāki kaimiņi. :)

Sany- nav jā tā, ka izmisīgi kādu meklēju. Patiesībā ikdienā esmu ļoti priecīga, jo apkaŗt notiek tik daudz skaistu un foršu lietu¬ikumu.Vienkārši dažreiz ilgojos pēc otra blakus, pat ļoti. Apkārt man ir daudz vīriešu kārtas draugi, kuriem draudzējos gadiem, bet kuri vienmēr ir bijuši draugi un nekas vairāk, jo neskatamies viens uz otru kā "iekāres objektu", iespējams tāpēc ar daudziem ir saglabājušās tik labas attiecības joprojām (neticēsies, bet uzmetot galvā- sapratu, ka tādi tiešām labi draugi man ir džeki vairāk, nekā meitenes).

Dažkārt liekas, ka iespējams es iepazīstoties kaut ko daru nepareizi. Pagaidām nespēju saprast ko! :(
Pusei no satiktajiem vīriešiem nekādi nespēj noticēt, ka man nav drauga (nezinu vai tiešām tā ir vai izliekas), otra puse... eh.
Ikdienā neesmu baigā caca vai hipijs, bet tik un tā nespēju saprast kas par lietu.
Varbūt tiešām es ko daru pavisam nepareizi?

Mežāze- piekritīšu, tie super saldie, kas nēsā uz rokām ilgtermiņā- ar tiem arī ir grūti. Laikam jau veins no būtiskākajiem aspektiem vīrietī- vīrietim jābūt vīrišķīgam un patiesībā ar to arī pietiek, lai salauztu manu sirdi. :)

IR

Lieliskais vīrietis? Tas ir tavas dzīves pēdējais, nezūdošais vīrietis. Un citas definīcijas šim terminam nav, manuprāt.

Bet, kur iepazīties ar vīriešiem kā tādiem? Visur. Manuprāt, lielākā sieviešu problēma ir tā, ka viņas (lielākais vairums) tiešām gaida to iepazīšanos kā filmās - piebrauks taksometrs, ārā gāzīs, tu slapja, iespējams zaudējusi darbu - nošļakstīta ar kko, piebraukušā taksīša draņķiem - viņš izkāps - jūsu acis sastapsies... Utt. :D
Bet, reālā situācija ir tāda, ka - jūs jau pašas neļaujiet tām acīm sastapties. Ja kāds uz jums paraugās un uzsmaida - jūs novēršaties, tā vietā, lai piemēram - nezinu... Bija man viena interesanta iepazīšanās, jau gadus atpakaļ. Ārā lja, rudens - man bija salīdzinoši labs garastāvoklis - iekāpu sabiedriskajā transportā, apsēdos - pretī sēdošo puisi pat īsti nepamanīju. Klausījos savu mūziku, domāju - logi aizsvīduši. Uzzīmēju smadiņu uz loga. Sēžu, pēkšņi kāds uzvelk aplīti un savelk stariņus. :D Tā mēs visu ceļu - bez vārdiem zīmējām uz loga. Braucu līdz galapunktam un viņš ar mani. Kaut arī ārā esot bijis jau sen jākāpj. :D

Sanāca bagi gari, bet tas ko es gribu teikt - vieta nav svarīga, laiks arī var būt jebkāds. Tomēr, der atcerēties, ka nebūt rozēs un restorānos slēpjas tā romantika. Bet sīkumos. Un sīkumi, ir tie, kas mūs nteresē stājoties attiecībās.

Lotnija- cik ilgi esi viena? varbūt vnk nav vērts satraukumam. nezinu, kā citām, bet dzīve man kkā vnm noliek tos cilvēkus, kādiem ir jābūt manā dzīvē. un es pati varu censties kā gribu, bet ar citiem nekas nesanāks. es taceros, ka ilgu laika periodu bija viena, bet negribēju būt viena. savedu kārtībā sevi, savas domas, bet tik un tā neviens vīrietis nenāca. gāju uz klubiem un vēl nezin kur, vismaz tā izjust vīriešu uzmanību (ne jau pārspīlēti). vnm visi pievērsa garāk uzmanību, bet tieši tajā periodā nekā... es jau gandrīz metos izmisumā, bet, lai gan tajā brīdī nesapratu, kādi notikumi notiek manā acu priekšā :) nu tā viss notiek, kad ir īstais brīdis. es ceru, ka tev tā arī būs, un nebūs ilgi jāgaida :)

Un tieši sliktās īpašības ir tās, kas piešauj odziņu attiecībām .. comeon .. ja pret Jums, dāmas, labi izturās un nēsā uz rokām, jūs aizejat pie sliktā vīrieša uz sexīga mocīša ar ūberkrutu augumu, kas jūs kārtīgi izvizina ar savu "mocīti" un aiziet pie nākamās ..

Tikai līdz zināmam vecumam! Tad kad gribas stabilitāti, ģimeni, nopietnas un skaistas attiecības, nekādi mocīši nav vajadzīgi!

Sany, patiesībā ilgi esmu viena. Ar mani ir tā, ka ja kāds iekrīt sirdi, tad uz ļoti ilgu laiku (dažreiz gribas sevi pašai iepļaukāt- kāpeč es netieku tam vienkārši pāri.) Šobrīd ir 8 gadi (ja neskaita, ka pa vidam ir bijuši daži mēģinājumi vai vienkārši aizraušanās, kas tā arī izbeidzās).

Patiesībā ir tā, ka bija mana pirmā mīlestība, kad vēl bija pusaudžu gadi, kad likās (kā jau vairumam), ka nodzīvosim laimīgi līdz mūža galam, bet tā, protams, nenotika.

Tad bija mana otra mīlestība. Ar viņu iepazinos, tad, kad viņam bija vēl cita draudzenes. Tā kā neesmu no tām, kas citā mēdz atņemt puišus, tad toreiz visu "patikšanu" paturēju pie sevis un viņam neko neteicu. Bijām vienkārši labi draugi. Pagāja 3 mēneši un viņš no draudzenes izšķirās. Un tā pamazām sākām druadzēties, līdz tas izvērtās līdz tam, ka viens bez otra nevaram. Pagāja nepilns gads, rozā brilles nokrita (vismaz man). Bet es sapratu, ka reāli mīlu viņu. Bet tajā pašā laikā sapratu, ka viņš ir tāds kā ir ir (lai arī mīlēju) un nekas nemainīsies, bet man dzīves plānā bija daudz citu lietu uz ko iet un tiekties (pat 70% šobrīd esmu tos sasniegusi). Es biju tā, kas pielika punktu, jo sapratu, jo tālāk "iešu", jo sāpīgāk un smagāk būs. Ar trešo reizi man izdevās pielikt punktu. Pati toreiz ļoti, ļoti pārdzīvoju pirmo pus gadu- ar prātu saprastama, ka izdarīts pareizi, bet sirds sāpēja tik un tā. Pēc tam vēl veselu gadu intensīvi apmainījāmies ar sms. Pagāja vēl gads un viņš atsāka draudzēties ar iepriekšējo draudzeni. Likās, ka beidzot būs viss, bet nē, tas turpinājās- katru vakaru pa sms, pa retam atbildēju. Vēl pēc gada viņš aprecējās un viņam piedzima dēliņš. Tad sapratu, ka ir jāpārtrauc kontakts ar viņu pavisam- viņam taču ir sieva un dēls- es vienkarši nevēlējos tam visam būt pa vidu. Viņš kādu pus gadu ik pa laikam sūtīja sms, bet tad saprata, ka es vairs nereaģēju un pārtrauca.

Tad nu sapratu, ka esmu no viņu "palaidusi" un tad sākās jautras ballītes, izklaides, pa laikam sastapti kādi vīrieši, bet nekas nopietns.

Pirms nu jau diviem gadiem satiku vienu vīrieti, kurš principā "nolaupija manu sirdi" ar savu vīrišķību un visu pārējo, bet... tas velkas un velkas un nekas nenotiek. (par to aprakstīju citā sarunā: http://cosmo.lv/forums/topic/121415-neskaidriba/). Es pamazām cenšos viņam "tikt pāri" ieraudzīta arī kādu citu, bet nekas nesanāk- es vienkārši nevienu citu "neredzu" un galu beigās arī viņš joprojām nav man vienaldzīgs.

Un šobrīd man ir 26 ar pusi gadi un esmu tur kur esmu- nekur.
Negaidu iepazīšanos kā filmās, princi baltā zirgā, vai kādu, kurš nēsās uz rokām- vienkārši cilvēcīgu, mīļu cilvēku sev līdzās ļoti gribās.

ps. Tagad esmu izstāstījusi par sevi tik daudz, ko pat nezina mani tuvākie draugi.

...un 100% piekrītu odyssey!

26, manuprāt jau nav tas vecums kad jāsāk dzīvot ar kaķiem un jāatmet visas cerības.

Jābaudz dzīve un jānodarbijas ar lietām, kas sagādā prieku.

Kaut gan jāpiekrīt, ka labu partiju apkārt ir maz.

nu īstenībā 26 gadi nav 40, bet tomēr nav arī 20. tev vēl ir laiks, bet tajā pašā laikā jau ir laiks tā kā nostabilizēties un veidot ģimeni. nezinu, laiks parasti visu saliek savās vietās. ja mīli to, ka par kuru esi neziņā, varbūt cīnies, bet, ja viņš tev nav tik nozīmīgs un zini ka nesēdēsi gadu asarām acīs, tad lai vaļā un meklē citu

cubiana un Sany- šobrīd arī tā dzīvoju: daru lietas, kas man patīk un sagādā prieku- tāpēc ikdienā ir daudz priecīgu notikumu.

Sany- zini kā šobrīd- no vienas puses- dažbrīd liekas, ka ar viņu viss būs, citā brīdī atkal saprotu, ka galīgi nē un tā jau divus gadus. Neesmu droša, ka spēšu šādi vēl gaidīt/ izturēt vēl divus. Var jau būt, ka vienkārši jābūt pacietīgākai? Vai arī, kas man vainas, es nesaprotu- kāpēc "netieku uz priekšu"?

Jaasaka, ka man ir liidziigas sajuutas kaa tev... Man ir 25+ gadi un ja es tagad pamestu tagadeejo viirieti, tad shaubos vai vietaa kaadu labaaku atrastu. Patiesiibaa ir veel trakaak, man pat karjeras nav, kas muusdienaas cilveekam skaitaas miinuss. Arii nezinu kur tie lieliskie staigaa, jo reti kad taadus naakas satikt, kas 'uzrunaa' . Ar tagadeejo viirieti viss ir forshi, iznjemot tas, ka vinsh grib preceeties. Ja es negribot, tad mums viss esot jaaizbeidz, lai neteereetu viens otra laiku un dziivi. Laikam jau jaaprecaas, lai vispaar nepaliktu pie sasistas siles - taa kaa tu saki - turpat kur 18 gadu vecumaa.

nu ok LV ar vīriešiem ir čābīgi, bet nu kas liedz skatīties pāri horizontam :) un kur tad paliek LIELISKIE, kuri ir precējušies, bet pēc laika izšķirās no sievas? vai pēc tam viņi nav lieliski?

Nelasīju visus komentārus, bet mani tagad tā ieinteresēja, īpaši pēc Kumeliņa komentāra, - jums tiešām ir tik svarīgi, lai tas vīrietis IR? Es domāju, nu, tā, ka pat jāmeklē speciāli.. Es saprotu, ja dzīves prioritāte ir ģimene un bērni, tad vīrietis ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet visām taču nav tādas prioritātes. Cik svarīgs ir pats fakts, ka ir "savs" vīrietis pie sāniem?