Esmu no tām, kuras netic mīlestībai un īstajiem.
Es ticu tam, ka dzīvē var gadīties sastapt kādu ar tādām rakstura īpašībām, uzvedību, izgājieniem, vājībām un attieksmi pret otro pusīti, ka tu vēlies saistīt dzīvi tieši ar šo LIELISKO īpašību kopu apveltīto vīrieti. Nav jābūt ideālam, bet tādam, ar kuru kopā ir labi... Citām gribas atrast kādu, ar kuru būs droši un mierīgi, citām - temperamentīgu un neatkarīgu... Un ne vienmēr mēs spējam ar vārdiem noformulēt, kāds ir nepieciešams blakus, lai papildinātu mūsu dzīvi un padarītu mūs labākas, laimīgākas. Bet emocijas nemelo, tās ir primitīvas, vārdiem grūti izskaidrojamas un galu galā spēcīgākas par loģiku. Un tad šīs "mistiskās", grūti saprotamās un niansētās emocijas rada "pārdabisko" un spēcīgo mīlestības sajūtu. Mīlestība (emocijas) saka - nelaid šo cilvēku prom, lai cik dīvaini tas neliktos, tev viņš ir vajadzīgs, viņš ir piemērots tavam raksturam, emocionālajām traumām, būtībai, pat, ja tu to pati nespēj izanalizēt...
Ja pārlasu - pilnīgs murgs. :D Bet tā kaut kā. Tāpēc mierīgi saprotu meitenes, kuras saka, ka ir kopā ar kādu, jo ir ļoti labi, jo mīl, lai gan nav nekāda eiforijas stavokļa vai pārliecības par Zelta kāzu svinībām. Eiforija vienmēr ar laiku pazudīs, nevar uz tās būvēt laulību. Bet uz pārleicības par blakus esošā lieliskumu un piemērotību - gan. Vairāk saskaņas un cieņas attiecībās. :) Vairāk trakas kaisles īslaicīgos romāniņos. :)