Vakar devos uz vienām pārrunām. Skrēju pa galvu un pa kaklu un noripoju pa trepēm.. Zeķbikses ar visu celi pušu.. Pēc kritiena kāds vīrietis vaicāja, vai palīdzēt, uz ko es varēju atbildēt: Nē.. ko, tad vairs.
Līdz pārrunām atlikušas 20 min. Pa laimi netālu no tās vietas bija Drogas, ienesos iekšā nopirku zeķes un prasu, vai nevaru jums te stūrīti kaut kur pārvilkt. Visām tādi cietie neģīmji - nē, nedrīkst mani nekur laist, turpat stūrī! Es tomēr meitene kautrīga pēc dabas, nespēju sevi piespiest - turpat klienti staigā, a es te šovu taisīšu.
Jau devos tuvāk ofisam un pamanīju auduma veikalu, pa laimi tur meitenes bija atsaucīgas, ātri likvidēju vecās zeķes un aidā uz pārrunām.
Nostresojusies, noskrējusies apsēžos, nomierinos.
Te ienāk pārrunu vadītājs sasveicinās un vaicā - kā klājās?
Es ar smaidu un nopūtu saku visādi. Pretī acīs divas jautājuma zīmes.
Nu, tad es iekšēji nospļāvos - nu, ta lai iet uz pilnu banku. Un skaļi teicu: Nu, tad pārrunas sāksim ar stāstu.. Jūs meklējat biroja eņģeli, tad redziet.. Dodoties pie jums, aizmirsu, ka kājas jāizmanto - lidojot, atlidoju. (un atstāstīju notikušo īsumā) nezinu kā man veicās, bet atmiņā iespējams paliku.. :D