Cieni ģimeni.

Nav gan. Cieņa ir jānopelna. Tas, ka kāds ir uztaisījis sev sīko, nenozīmē, ka viņš automātiski ir cienījams cilvēks.

Neticēsiet, bet tik bieži esmu nolikta pie vietas ar tekstu - cieni savus vecākus, viņi tevi izaudzināja.

es uzskatu, ka jā. domāju, ka tas ir inteliģences jautājums, sevī iekšā vari domāt absolūti jebko, bet kaut kāda cieņa un pazemība vecākiem cilvēkiem, it sevišķi vecākiem, ir jāizrāda...

essnee, tas jau uzreiz nenozīmē, ka viņš ir kļuvis par cienījamu cilvēki, vienkārši ar savu attieksmi un izturēšanos katrs cilvēks parāda savu intelekta līmeni.

Nē. Es uzskatu, ka par to vien, ka vīrietis paņēmis priekšā sievieti, un viņa 9 mēnešus vēlāk izspiedusi no sevis bēbi, cieņa nepienākas. Cieņa pienākas par rūpēm, sapratni, labu attieksmi.

Es uzskatu,ka,lai kāda būtu bijusi tava ģimene un kādas attiecības jums ir bijušas "iekšienē", tu nekad nevari necienīgi izteikties citu cilvēku klātbūtnē par tavu ģimeni. Domā,ko gribi, tu drīksti ar viņiem nekontaktēties, bet vēl pretīgāk izklausās,ka kaut kādi sīkie noliekk savus vecākus publiski.
Es arī esmu sista un pazemota no vien no vecāku puses un es droši varētu pateikt,ka mans tēvs ir žūpa un es viņu atstātu grāvī,ja vien varētu, bet publiski es to nekad neteiktu. un iespējams,ka ja būtu tāda situācija- es viņu tāpat pieceltu un nogādātu mājās.
Bet radu, draugu priekšā es nekad nesaukātos, un tad jau labāk paklusēt un šādu tēmu izlaistu.

zili_rudzi, nu un kā ar, piemēram, tām ģimenēm, kur tēvi izvaro bērnus, mātes neko nedara, bet, ja bērni sūdzās, tos vēl ieper par to - tādi vecāki arī jāciena, Tu teiksi?

Es nedomāju, ka tādas lietas, ka pret tevi ģimene ir slikti un vardarbīgi izturējusies ir jāpauž uz katra stūra, nopelnot pretī atbildi, ka tu viņus necieni, tā ir tāda privāti-intīma lieta un tie, kuru tu ielaid šajā tuvajā lauciņā nekad tā neteiks.

Nē, protams, sīkumos neiebraucu. Bet tajā laikā, kad es gribu pateikt, ka manai mātei nebūtu bijis jānorāda ko man ēst un ko ne, jo pati šajā ziņā smagi kļūdās, man bezmaz pliķi iecērt sejā par lielo necieņu pret māti.

Nezinu kāda tur inteliģence! Nav man cieņas un viss!!!
Katrā gadījumā - man pret manu tēvu cieņas (un visādi citādi - vēlmes kontaktēties) nav!
Jā, viņš mani ir centies (vismaz pirmos gadus, kopš izšķīrās no mammas) materiāli nodrošināt, bet tas arī viss. Vienkārši - pret tēvu man ir dziļa vienaldzība, par viņa viedokli attiecībā pret mani utt. Taisīt viņš prot, bet ne izaudzināt, rūpēties un izrādīt vismaz kaut kādu interesi.
arī ārēji, ārpus ģimenes, viņš vienmēr bijis perfektais, bet mājās - iedzeršana, rokas pacelšana pret mammu utt. Tas ir viss, kas ar viņu man saistās! Kam man kādu cieņu????

Jā, omīte (tēva mamma) man bieži pārmet - pret tēti šitā nevar, esi nedaudz pielaidīgāka utt. utt.

Uhhh, sāpīga tēma šī

es uzskatu, ka jā. domāju, ka tas ir inteliģences jautājums, sevī iekšā vari domāt absolūti jebko, bet kaut kāda cieņa un pazemība vecākiem cilvēkiem, it sevišķi vecākiem, ir jāizrāda...

kā var cienīt kādu, kurš tevi sit un pazemo?!

koshlene - nav jāciena. Bet nav arī katram jāstāsta,kāds pidarass un kretīns ir bijis tēvs un kāda idiote ir māte. paklusē.

Cieņa ir jānopelna, tas tā par cieņu kā tādu. Tomēr, ne visi cilvēki vēlas piedalīties svešas netīrās veļas mazgāšanā. Iespējams, tāds teikums vnk ir pieklājīgs mājiens, ka nevēlas klausīties tādas lietas, to visu zināt un savu viedokli vai attieksmi paust, tāpēc pasaka, ka savējie ir jāciena.

mei4uks - Pareizi. Publiski gan nē! Es savu tēvu vispār nepieminu. Par to nerunāju.... Vienmēr sarunās pieminēta tiek tikai mamma.... Jo vnk publiski nicināt - kam tas vajadzīgs, vieglāk jau nepaliks.

Nē, protams, sīkumos neiebraucu. Bet tajā laikā, kad es gribu pateikt, ka manai mātei nebūtu bijis jānorāda ko man ēst un ko ne, jo pati šajā ziņā smagi kļūdās, man bezmaz pliķi iecērt sejā par lielo necieņu pret māti.

Es nedalos netīrajā veļā, tiešām. Bet pat mazākajos sīkumos cilvēki ņem un aizsvilstās.

zaptesburka, tas ir pārāk radikāls salīdzinājums. tādus, protams, neciena, no tādiem parasti ir bailes.
man arī nav tā labākā pieredze dzīvojot savā ģimenē, arī esmu iekaustīta, noniecināta, augusi savā vaļā, bet viena lieta, ko manī māte ir ielikusi, ir turēties pie savas ģimenes. es arī turos, iespēju robežās. jo, lai kā mēs viens otru nevarētu ciest (šeit es runāju par sei un savu patēvu), mēs visi saprotam, ka mums vieglāk ir uzturēt labas attiecības, tas ir pa finansiāli un visādi citādi izdevīgāk. mana cieņa pret cilvēkiem, kas mani ir radījuši izpaužas, ka es neko sliktu par viņiem nesaku citiem. domāju jau, ko gribu, viņiem saku, ko gribu. bet ģimenes lietas apkārt necilāju.

kā jau rakstīju

tas jau uzreiz nenozīmē, ka viņš ir kļuvis par cienījamu cilvēku

vienkārši man dzīvē ir iemācīta kaut kāda pazemība pret vecākiem cilvēkiem... kaut vai tas pats skolā, augstskolā... varu to pasniedzēju necienīt, bet vismaz radīt iespaidu, ka cienu, un aizvērt muti, kad kāds vada lekciju un neēst lekcijā... par tādu cieņu es runāju :P

Zvaniņš - tieši tā. No tā,ka zākāsi un saukāsi visādos lamuvārdos pāridarījums nemazināsies un neaizmirsīsies.

nav jāciena. Bet nav arī katram jāstāsta,kāds pidarass un kretīns ir bijis tēvs un kāda idiote ir māte. paklusē.

Piekrītu šim viedoklim...

Ķirsi, ja nedalies, tad cilvēkiem nav skaidrs, kāpēc tu tā. Savukārt, dalīties ar katru arī nebūtu prāta darbs. Domāju, ka vienkāršāk tādos gadījumos noklusēt, bet izdarīt pēc sava prāta, nervu šūnas ietaupīsies.