Situācija ir tāda,ka man un ģimenei nav dzīvesvietas. Nav naudas,nav darbi,nekā. Kā atrodam darbus,tā no dzīvokļa liek ārā,jo neviens negrib gaidīt kamēr samaksās. Tad mainam dzīvesvietu un nevar izbraukāt uz darbu. APLIS! :(
Visiem depresija,agrāk bijām saticīga ģimene,tagad viss. Nekad neesmu bijusi pašnāvnieciska un liekas,ka kaut ko jau var izdomāt,nu tad šoreiz es lieku roku uz sirds un saku,ka vienīgā izeja ir krīzes centri,tas nozīmē manu ģimeni izjauks. Apnicis sēdēt mājās (no kurām mūs met ārā) bez ēdiena,bez nekā. Kaķi ir visvairāk žēl,grauž tas,ka nevaram viņam dot visu ko vajag.
Pēc manis rakstītā,drošvien daudzas nodomās,gan jau ka nelabvēlīga ģimene,dzērāji,vai kas tāds. Tā nav. Ja godīgi,nezinu,kā tādā situācijā nonācām. Man drēbju pat nav. Reāli nav. Un kam prasīt palīdzību,pašvaldībai? Viņi čīkst,ka nevarot palīdzēt. Dzīvoju mazpilsētā,viņiem godīgi ir vienalga,tas atkrīt. Draugu,radu nav,ja ir,tad tikai tie kas piezvana un pajautā kā iet,lai ''uzzinātu,kā tad mums iet'',bet kad palūdz,vai nevar 10ls ieskaitīt ---> ''oooj,man nav''. Nu jau nav,tad nav. Negribas nevienam uzbāzties. Neredzu nekādu atrisinājumu,gribas aiziet un pakārties... Nezinu,ko vēlos no Jums dzirdēt. Bet man ir fiziski,morāli,utt,slikti.
Drošvien dzirdēšu arī pārmetumus,droši.. Sliktāk jau vairs nevar būt.
18
