Par Tavu diskusiju kopumā - neesmu pārliecināta... man pašai ir tā, ka bērnībā dikti visādiem pesteļiem ticēju, jo dzīvoju pie vecmammas, kas ļoti ar tādām lietām aizraujas. Pieaugot sāku skeptiskāk uz visu to raudzīties, un tagad bieži sanāk kašķi, jo nevēlos dzirdēt tās lietas, ko viņa man stāsta (lai jau viņa tic, taču mani tas kaitina), bet viņa nevēlas to pieņemt, un beigās vēl pasaka, ka es (citēju pēdējo izteikumu) "nodzīvošot visu mūžu tāds pats tumšs kā vectēvs, neko no augstākām sfērām nesaprotot". :D
Taču pati esmu gājusi pie dziednieka, un tas darbojas. Gan jau, ka kā suģestija, bet galvenais, ka man nesāp, un vispār pozitīva pašsajūta.
Patiesībā neviens jau nevar zināt, kā visums ir uzbūvēts, galu galā ikviena, pat visneierastākā ideja var izrādīties patiesa. Es tikai tās noraidu kā pārāk mazticamas, lai uztvertu nopietni, bet... kas to lai zin...
Tādas lietas kā zīlēšana, lāsti, ļaunās acis utt. mani mazliet biedē tāpēc, ka - pat, ja es tam neticu, es zinu, ka mana zemapziņa noticēs. Un tam ir milzīga nozīme.