Tikko savam brālim izstāstīju, ka ar draugu pēc mēneša braucam uz kanāriju salām. Pat negribēju stāstīt, bet nācās, jo mums ir kopīgi pienākumi. Un, lai nebūtu tā, ka visi neesam uz vietas, pabrīdināju, ka attiecīgi datumi aizņemti.
Tā vietā, lai priecātos, pirmais jautājums bija: par kādu naudu? kur ņēmi naudu?cik viss maksā? cik ilgi? un tas arī viss. vairāk neko.
Johaidī! Ja viņš brauktu, es priecātos. Tā vietā šāda attieksme.
Jāpiebilst, ka abi ar draugu strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram un ceļojumu varam atļauties.
Tiešām sāp sirds. Nu kāpēc viņš tā?
Eh...
2
