Man ir ilgstošas attiecības un viss ir kārtībā, bet neesam precējušies un bērnu arī nav. Tuvakajā laikā to visu arī neplanojams. Tapat mums abiem ir ļoti aizņemtas dzīves, ikdiena, savi hobiji, socialā dzīve. Un nav tā, ka mēs uz visiem pasākumiem ierodamies kopā.
Bet draudzenām tas liekas kaut kas baiss... Katru reizi kad mūsu draudzeņu bariņs tiekas, viņas jautā, vai neprecēšos un vai neplānojam bērnu. Pašas visas ir apprecējušās, dažam ir bērni, dažām vel nav bet nu jau plano. Ikdienā es pati par sevi nejūtos mazāk vērtīga, ka man nav oficialas ģimenes, bet kopā ar viņām kaut kā ieslēdzas tas komplekss.
Tapat arī pie vienas no draudzenēm rīt būs mājas ballīte, visas ieradīsies ar saviem vīriem. Bet manējais nebrauks, jo dosies ar savu grupu alpīnisma nodarbībā un arī negrib nākt, jo viņam nepatīk tās manas druškas un viņu runas un dzīves nostādne.
Bet nu atkal mani knābās - kā tavs vīrietis tev var nenākt līdzi? Un atkal jutīsos mazvērtīgāka :(