Sākšu ar : Sveiki visiem!
Situacija par kuru stāstīšu vienlaikus ir diezgan bēdīga,riebīga vienlaikus liekas,ka laime kas atnākusi!
Tad nu sākšu.
Pirms kāda laiciņa (2ned) paziņa (dažam visi ir draugi) uzzaicināja ciemos,atcerēties draudzību,jo nebijām gandrīz gadu tikušies.Tad nu tā diena pienāca,aizbraucu ciemos,iepazīstināja ar savu draudzeni,sēdējāmbaudījām vakaru,runājām,spēlējām galda spēles,vakara gaitā pie sevis padomāju ''šim gan jauka draudzene'' ,bet nu manuprāt tas ir normāli kad kādreiz apskaud draugu/draudzeni kāda tam otra pusīte.
Ar to arī tajā vakarā aprobežojos un par neko vairāk nedomāju,turpinājām pasēdēšanu tālāk.
Pagāja nedēļa un man viņa draudzene uzrakstija,ka man atkal jābrauc ciemosm,es to uztvēru,kā aicinājumu ciemos viņu abu vārdā,par cik draudzene likās jauka,mani neizbrīnīja aicinājums ciemos.tad nu tajā pašā vakarā pats ''paziņa/draugs'' zvanija un apliecinaja to ka esmu gaidīts ciemos atkal,no sākuma vel īsti nebiju pārliecināts vai gribās vai būs laiks,bet nu viss beidzās tā,ka tiešām beigās aizbraucu ciemos,lai pavadītu laiku ar paziņām,visi kopīgi dzīvojāmies pa virtuvi,vakara gaitā pievienjās velviena persona(vīr),sīkāk nestāstīšu,bet nu bija atkal tāda kā draudzīga pasēdēšana un tad nu tuliņ sāksies kulminacija!
No rīta pamodāmies,es devos mājās,paziņa/draugs ar mani kopīgi atstāja maju,bet gan viņa ceļš turpinaja uz darbu.Ierodoties mājās,saņēmu ziņu no viņa draudzenes,vai es neesot nosalis līdz mājam noklūstot.
Piesardzīgi atbildeju,par cik man jau sāka mazliet bažīt aizdomas un zināju ka tas nebūtu labi.
Tad nu aizpļāpājāmies,līdz brīdim kad abiem bija ''kas notiek?'' saruna ieilga,meitene bija redzējusi,kā ieskatos viņā,bet skaisti no tā visa norobežojos.
Tad nu nāca no viņas arā,tas ka ''viss neizskatās tik skaisti kā no malas'' Ka viņai zudušas jūtas pret cilvēku ar kuru pašlaik dzīvo kopā,bet sirsniņai žēl esot pateikt atvadu vārdus cilvēkam,jo ''viņš'' esot ļoti emocionāls cilvēks ''kuram dzīve apstāsies,ja viņa viņu pametīšot''
Labi stāsts nav par to,es ar viņu satikos,lai visu dzīvē izrunātu un nu ir skaidrs,ka mēs viens otrā esam ieskatijušies.Un tas ir pats ''drausmīgākais'' man ir tik ļoti žēl ka esmu iepazinis un saticis šo dāmu šadā veidā,jo man atkal sirds lauž par to ka es būtu ''lielākais kretīns'' ''paziņas'' acīs,kad viņš uzzinātu,ka saejos ar viņa tādā gadijumā bijušo draudzeni!
Principā situacija ir tāda,ka meitene jebkurā gadījumā ātri vai vēlu pārtrauks dzīvot kopā ar manu ''paziņu'',jo viņa teica,ka viņai nav kaut kas līdz galam+vel daži faktori bija,es neesmu tas iniciators šo attiecību izjukšanai,bet ja pēc šīm attiecībam es saietu kopā ar šo cilvēku ''paziņas'' acīs es noteiktu būtu vainīgais un viņam pat neinteresētu,kāda ir tā patiesība.
Šodien tikāmies velreiz un mēģinajam tikt skaidrībā,kā būtu pareizāk rīkoties šadā situacijā,bet tā arī netikām pie atbildes.
Es tiešām nezinu,man šobrīd galva plīst pušu,no vienas puses es būtu lielākais nelietis kāds vien var būt,pārņemot paziņas/drauga draudzeni no otras puses atkal man liekas,ka šis cilvēks man nav nejauši atnācis pie manis un es to ļoti dziļi jūtu.
Bet meitene ātri vai vēlu pašķirsies no šī cilvēka,tad sanāk nākamais cilvēks kas saietos ar šo meiteni arī būtu kretīns un visi pārējie,vai tikai tas tiek pielāgots paziņam un draugiem? Tā nu ir sanācis ka mēs esam saskrējušies brīdī kad meitene bijusi uz attiecību finiša taisnes un man ir sirdsapziņas pārmetumi,ka viņš mani uzskatīs par vainīgu jekurā gadījumā.
Nezinu uz kuru pusi svērties,varbūt jūs varat kādus padomus sniegt,ceru,ka te būs kautkas saprotams(rakstiju galvassāpju iespaidā)
Ar Cieņu, Jānis!
2
