Man arī stāsts par staigājošām grīdām. Reiz sen senos laikos :D, kad mans tētis bija jauns un mīlēja ietusēt, viņš pēkšņi attapās meža ielokā.Sāka jau satumst, auksts arī, ceļš līdz mašīnai vēl tāls ejams. Labi, izlēma ar draugu apmesties pie kāda tuvējā koka, lai aizvējš vismaz būtu.
Te skatās- māja, nu, īstenībā, tāda būdiņa ar izsistiem logiem, bet labāk jau par pliku zemi būs. Tālāk viss forši, iekur miniatūru ugunskuru, ierauj pa graķītim, laiks gulet. Pamostās no skaņas, ka pa mājas jumtu reāli kāds staigā. Saskatīt lāga neko nevar, jo ugunskurs tāds pusdzisis.Nu neko izlemj iet ārā- tur spožs pilnmēnes, pūce kaut kādu jocīgu skaņu izdveš, pulkstenis, pilnigai laimei rāda 12 naktī. Iet atpakaļ būdā iekšā, draugs jau arī pamodies, augšstāvā jau staigā vairākas būtnes(cik nu pēc skaņas var noteikt).
Nakts palika negulēta, noziedzinieki neķerti, bet risinājumu spokiem atrada. Izrādijās, ka uguns sasildīja griestus, kas bija koka dēļi un tie, protams, sāka staigāt. Tāpēc, meitenes, nebaidīsimies, ne viss, ko mēs nemākam izskaidrot, ir ar mistiku apvīts!