Uzaugu mazpilsētā. Tagad dzīvoju Rīgā. Pirmos gadus protams biju sajūsmā, bet tagad zobus sakodusi. Nepatīk man burzma, daudz krievvalodīgo visur uz ielām, veikalos utt. Jā, studiju laiks, tusiņi, bāri tas viss bija forši, bet tagad dzīvoju gandrīz Vecrīga, bet tā pat tusēt vairs negribas. Esmu sākusi sapņot par māju un dzīvi mazpilsētā. Tikai žēl, ka šobrīd ta situācija tāda, ka ciematinos un mazpilsētās darbu var dabūt tikai tad, kad (atvainojos) kāds vecais darbinieks nomirst. Jo jaunas darba vietas veidojas ļoooti reti. Rīgā visi tik maina tos darbus, ar vien labākus un labākus un tajā vāveres ritenī var paspēt kkur iespraukties.
Jā, es gribētu māju, kaut ar malkas apkuri, ar īstu dēļu grīdu, bez kaimiņu trokšņiem virs galvas, ar ciemiņiem sestdienās, ar pastaigām pa mežu un izbraucieniem uz pilsētu šopingā.