Sveikas,meitenes.
Jau nesākot šo rakstu rakstīt,nāk jau raudiens,asaras līst pār vaigiem...Dzīvoju kopā ar puisi (27 gadi) un viņa māti, 3 istabu dzīvoklī... No sākuma viss jau likās ideāli,ka nekas netraucēs,ka būs labi..,viens otru ļoti stipri mīlam,visa uzmanība tikai man,lai nekas netrūktu,viss tika veltīts man,nekur mani vienu neatstāja,izrādīja cik ļoti mani mīl katru dienu.. īsi sakot,biju ļoti laimīga,nebija ne strīdu nekā,viss burvīgi....bet,nu jau ir pagājis gads, vel-joprojām mēs visi 3 dzīvojam vienā dzīvoklī. Taču attiecības ir savādākas,protams,mīlam mēs viens otru-vismaz es ļoti mīlu..Un par viņu arī nešaubos,taču,viņš dalās uz pusēm,velta uzmanību savai mātei,citreiz liekas,ka vairāk nekā man..es saprotu mamma paliek mamma,bet tas,ka viņa veljoprojām ir greizsirdīga uz manis..un tagad ar puisi ļoti daudz strīdamies.. pastāstīšu mūsu pēdējo strīdu- aizsākām vienu tematu(nesvarīgu) beidzām ar to,ka es teicu,ka savai meitenei vienmēr ir jātic un,ka sava meitene nekad nemelos vienmēr pateikt taisnību,ja tā būs godīga meitene,kur viņš jau sāka aizkart mūsu attiecības,(tajā laikā cepu kartupeļu pankūkas),apriebās,ka viņš sāk runāt stulbības,teica,ka netaisos tālāk cept pankūkas,lai cepj pats,ja vēlas,un aizgāju uz istabu,bet viņš pakaļ,sarāva mani aiz rokas un sāka rausties pa istabu līdz vīrtuvei,lai cepju tālāk,es teicu,ka nē,un necepu,tad viņš mani sāka saukot par psihu,kad psiho jau viņš,un tad atskanēja tik skaisti vārdi,kad es nezināju,kur likties aiz sāpēm-ES TĀDU PSIHENI KĀ TU NEMŪŽAM NEPRECĒŠU,TAD ES TEICU-KA MEKLĒŠU TAD SEV DZĪVOKLI,UN VIŅŠ-PALDIES DIEVAM,SEN JAU BIJA LAIKS,SIRDS PLĪSA PILNĪBĀ PUŠU-ASARAS PĀRŅĒMA MANU SIRDI UN MANI PAŠU,GRIBĒJU PROM,SKRIET KAUT KUR,BET PLSKT. JAU 20:00. TIKKO PIE TAM PĒC DARBA. SĒŽOT VIRTUVĒ RAUDOT VIŅŠ ATGRIEŽAS PĒC 5 MIN,UN LŪDZ PIEDOŠANU,BET MANI TAS KAUT KĀ NEPĀRLIECINA,UN LIEKAS,KA TICU TAM VISAM,KO VIŅŠ MAN SARUNĀJA.. KĀ,LAI DZĪVO,KĀ LAI IZTURAS,KO LAI DOMĀ,JA SĀP SIRDS.......