Nu tie kautrīgie

oi, man šādi bija, bet ne skolā, ar vienu puisi.. nejauši iepazināmies, tagad sapratu, ka nebija īsti par ko būt sajūsmā visu to laiku, tik vien kā smuka bildīte :p

Viņš tak nekad nav forever alone kādā vientuļā kaktā. :D
Vienmēr apkārt draugi, jā tie paši, ar kuriem mācos kopā, un es tak nevaru '' tā tu paej prom,tu arī,un ko tur daudz, tu arī, man te ar viņu jāparunā'' :D
Stulbi jau skan, bet netieku tam pāri.

Ja tu druadzējies arī ar tiem čaļiem, ar ko viņš ikdienā satiekas, varbūt vari kādam no viņiem palūgt, lai piemin tevi sarunā, da vienalga ko.. ka ķip tu kādam no viņiem liecies smuka un esi baigi foršā. :D
Vai arī tiec uz kādu ballīti, kur viņš būs :D tad jau alkohols mazliet palīdzēs atvērties ;D

ja nemēģināsi, nezināsi ;)

He, kāds manu diskusiju uzraka :D
Jau visam esmu atmetusi ar roku, lai iet pašplūsmā.

Ej klāt, latviešu vīrieši ir kautrīgi pēc vella, tici man! :D

Koks ar diviem galiem - biezhi esmu izraadiijusi pirmos soljus pati (tieshi nesen bija manis veidotaa diskusija par attieciibaam ar cilveekiem), bet tad otrs cilveeks taa kaa atgruuzhas. Savukaart ir bijushi arii taadi gadiijumi, kad pati neriikojos, jo nebija 100% veelmes pashai saakt un otrs cilveeks arii neko nedariija, kaut juutamas simpaatijas bija. Taa arii nekas nenotika pa veselu gadu un vairs nu jau arii nekad nenotiks. :D Tagad man arii ir visu laiku dilemmas - no vienas puses gribas buut tai, kuru sameklee, kurai izraada uzmaniibu, bet no otras - kas tad cits veidos manu dziivi, ja ne es pati.. Vienvaardsakot neesmu sapratusi, kaa ir pareizi shajos gadiijumos riikoties.

ir taču tādi portāli kā draugiem.lv :D un tur arī uzrunā.