kopš es uzzināju, ka es esmu stāvoklī, man arī visādi ir gājis. esmu bijusi gan viena, bez atbalsta, gan dzīvojusi ar drauga ģimeni, gan arī ar saviem vecākiem. un nevienu brīdi neesmu "palaidusies". protams, ir mammītes, kas tā smuki nobīda savus sīčus uz citu pleciem. pilnīgi piekrītu Lancaster un Amelle. ja māte būs pietiekoši... pat gribētos teikt - pie pilna prāta -, atradīs cilvēkus, izdarīs visu.
no sākuma biju viena pati, dzīvoju mazā istabiņā Anglijā kopā ar draudzeni, kurai tas, ka esmu stāvoklī likās kā pasaules gals, jo es vairs nevarēju ar viņu tusēties. ātri atbrīvojos no tā cilvēka, kaut gan viņa bija vienīgais man tuvāk pazīstamais cilvēks tur, UK. sakrāju naudu savai istabiņai. visu laiku atliku naudiņu braukšanai mājās, lai bebim būtu vismaz kaut kas. ilgi cīnījos, kamēr sagaidīju, to termiņu (~11 ned pirms noteiktā dzemdību datuma), kad varēju iet dekrētā. strādāju faking aukstā fabrikā, kur, ja paveicās bija +5 grādi, 8 vai 12 stundas dienā, jo zināju, ka man nav neviena, kurš varētu palīdzēt ar naudām - bērna tēvs diezgan ilgi nespēja pieņemt, ka viņš būs tēvs un atradās Latvijā, tā kā no viņa neko negaidīju. kad atgriezos mājās, kaut bija iekrāta nauda, ņēmu visu, ko man deva - drēbītes, vannītes utt. pārējo no pirku lietotu. īsi pirms dzemdībām attapās arī bērna tēvs. par mūsu attiecību problēmām jau daudz te esmu rakstījusi, tāpēc neizplūdīšu. sanāk tagad, ka mēs dzīvojam atsevišķi. tagad, protams, viņš palīdz ar naudu, saņemu arī pieklājīgu dekrēta naudu no UK, kas ir lielāka par bērna tēva algu. par spīti tam, man nav kauna viņam prasīt naudu, jo uzskatu, ka bērns ir jāuztur arī viņam, neatkarīgi no tā, cik daudz naudas ir man. man nav kauns pirkt mazajai drēbītes lietotu drēbju veikalos vai pieņemt kaut ko, ko man dod, jo, kā jau teica - kāpēc man jāšķiežas tur, kur var ietaupīt? un man ir gan draudzenes, gan mana ģimene, pat draudzeņu mammas, kas piedāvājas mazo pieskatīt, kad man vajag. un es neuzskatu, ka tā ir uzgrūšana. trakāk man liekas ir, kad tev jāvazā sīcis līdzi visu - vai tu ej uz slimnīcu, kur var aplipt ar visādiem dranķiem, vai banku, vai VID vai jebkur citur.
nepiekrītu - ja viss ir, nav grūti iedomāties, kā ir, kad nekā nav. lielākajai daļai mammu ir bailes visu pazaudēt tieši bērnu dēļ un tas arī rada motivāciju attīstīties.
manai mazajai ir gandrīz pusgads, un varu pilnīgi droši apgalvot, ka viņai netrūkst nekā un tas nav neviena cita nopelns, kā tikai mans. tāpēc goda vārds, nestāstiet man, cik jums grūti un tā tālāk. ne jau tas, kurš tu startē nosaka to, kurš tu būsi finišā. viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no gribasspēka.
3376
