Cosmo mammas

19 gadi, meitai drīz paliks 2 mēneši

Man ir stabilas attiecības un mans mazais brašulis vēl puncī. Jau oktobra beigās būsim trijatā. :)

Tiešām jauki, ka te tik daudz jaunu māmiņu. Klausos kā stāstāt, ka prieks skatīties uz bērnu u.t.t. un domāju, ka laikam esmu šausmīgs cilvēks, jo man nav vispār nekādu emociju lūkojoties uz berniem, nav ne mīļuma, nekā, pat nezinu kāpēc...

Kad mazais pieteicās, bijā kopā mazliet ilgāk par 2 gadiem. Mazo nemaz negaidījām. Bijām ieplānojuši braukt uz UK strādāt. Bija jau nauda biļetēm un darbavietas arī aizrunātas, atlika tikai aizbraukt. Dienā, kad uzzināju par mazo (aizdomas bija jau iepriekš), nokļuvu slimnīcā uz saglabāšanu. Tajā laikā ar draugu kopā nedzīvojām. Sanāca, ka to laiku, kamēr biju slimnīcā, viņš strādāja ļoti daudz, nāca ciemos, cik bieži varēja. Dienā, kad mani izrakstīja, burtiski pēc dažām stundām viņš aizlidoja uz UK. Bija doma, ka vēlāk pievienošos. Kad atgriezos mājās no lidostas, vispār neko nesapratu. Vēl tagad ļoti labi atceros, kā kāpu uz 4to stāvu, pakaļa sāpēja no sadotajām potēm slimnīcā, ļoti vajadzēja uz tualeti, bet kāpt varēju tikai pa vienam pakāpienam, pluss vēl sirdssāpes, jo nezināju, kad atkal redzēšu savu vīrieti. Tagad smaids sejā, bet toreiz likās kā pasaules gals. Pagāja trīs mēneši, katru dienu čatojām skaipā, regulāri sazvanījāmies, taču viņš pateica, ka tā vairs nespēj. Atgriezās LV. Bija pārsteigts par manu punci. Mazais vēl pirmajā naktī pamatīgi iespēra pa roku, ko vīrs turēja uz vēdera. Daudz stāstīju mazajam domās par tēti, laikam pazina. Vīrs, kad devās prom, atdeva man savu gredzenu, iekāra ķēdītē, teica, ka tad, kad atgriezīsies, paņems atpakaļ.
Mums ļoti daudz palīdzēja radinieki. Vīra ome nopirka pašiem savu dzīvokli, vīramāte ratus, bet mana mamma gultiņu. Drēbes maisiem mums sastiepa pazīstamie. Līdz pusgada vecumam nezināju, kas ir drēbīšu trūkums, visas tā arī nepaspēju uzvilkt. Vēl joprojām daudz palīdz vecāki, šad tad atnes pamperu paku, vai atved dārzeņus no dārza. Tā kā abas omes ir tuvu, arī ar pieskatīšanu nav problēmu. Jā, es pat nezinu, ko darītu, ja nebūtu tā visa.
Skatoties uz savu mīļumu, nav dienas, kad nožēlotu, nav dienas, kad nejustos laimīga par to, ka man ir mans dēliņš. Tā ir tāda sajūta, ko laikam sapratīs tikai māmiņas. :)

domāju, ka laikam esmu šausmīgs cilvēks, jo man nav vispār nekādu emociju lūkojoties uz berniem, nav ne mīļuma, nekā, pat nezinu kāpēc...

Tāpēc, ka tie nav tavējie.

_paris, ienāca prātā joks, ka bērni ir kā pirdieni, paciest vari tikai savus :D Bet, ja nopietni, tad man sveši bērni nekad nav patikuši, ok, mazu jaukumiņu ieraugot, nevar nepasmaidīt, bet tā ne, ne, ne, savs ir savs :)

27 gadi, gaidu pirmdzimto. beerninjsh ruupiigi plaanots un savaadaak arii nevareeja nemaz buut. laiciigi pirms palikshanas staavoklii attiiriiju organismu, lietoju vajadziigos vitamiinus, paartiku, veseliibas paarbaudes veicu utt. :)

_paris

Pievienošos pārējām... man arī citu bērni nepatīk :D Bet mans man ir visforšākais un manuprāt labākais lēmums manā dzīvē.

Man ir 21 gads. Neplānoti paliku stāvoklī. Bērniņam būtu jādzimst aprīļa beigās/ maija sākumā.
Ar draugu abi bijām šokā par jaunumiem, jo 3 mēnešus pirms palikšanas stāvoklī man 2 ginekoloģes paziņoja, ka būs lielas grūtības tikt pie bērniņa jau gadiem ilgstošo veselības problēmu dēļ. Tā nu nejauši sanāca aizmirst 1 OK tableti un brīnums ir manā puncī tagad. :)
Nesen ievācāmies jaunajā dzīvoklī, nākamnedēļ sākšu strādāt jaunā darbā. Motivācijā ir uz urrā, cīņasspars un prieks milzīgs, lai nodrošinātu to labāko. Protams, vienmēr var vēlēties apstākļus mazliet labākus, bet ir jāprot pieņemt tas labais, kas jau ir. :)

Lai visām forši bērniņi! :)

marchixa, dikti smējos par to pirdienu :D Bet sava taisnība jau ir. Savs bērniņš ir savs, svešu cilvēku bērns ir cita padarīšana.

Man ir brīnišķīgs dēls Šeridans, kurš ļoti mīl savu mammīti Labi audzināts, izcilnieks mācībās un nekad neliek mammītei vilties. Tieši tādi bērni nāk no augstākās kārtas ģimenēm.

Čabulīt, zvani man pa smalko ziloņkaula krāsas telefonu ar pārzvana funkciju. Tādi ir tikai mūsu sabiedrības locekļiem. Sarunāsim iedzert tēju no manām smalkajām porcelāna krūzītēm.

Dr. lv izlasīju, smējos kā kutināta :D Un tādu joku aizmirst ir neiespējami :D

Šī diskusija mani saraudināja. Ai, kā es gribētu iesaistīties šajā diskusijā un rakstīt, cik tagad būtu bijis manam dēliņam gadu, bet neko nevar darīt:(:(

Bērniņš ir lielākā laime pasaulē, tā gaidīšana, tāpēc priecajos līdzi tām māmiņām, kurām ir vai arī tuvākajā laikā būs mazulītis:)

Zane - jūtu līdzi. :(

Palasīju komentārus, ļoti pozitīvi. :)

Tikai viena nianse tām, kas saka, cik ļoti dzīve tagad, kad ir bērns, ir piepildīta ar laimi - ja dzīvokli nopērk mamma vai ome, pārtiku atstiepj tante, bērnam drēbes sarūpē citi radi, tad tiešām nekas cits neatliek kā sēdēt un priecāties. Bet ne visiem ir šādas "ekstras". ;)

Tikai viena nianse tām, kas saka, cik ļoti dzīve tagad, kad ir bērns, ir piepildīta ar laimi - ja dzīvokli nopērk mamma vai ome, pārtiku atstiepj tante, bērnam drēbes sarūpē citi radi, tad tiešām nekas cits neatliek kā sēdēt un priecāties. Bet ne visiem ir šādas "ekstras".

+++

Paldies, Kaprace

Cerams, ka tuvākajā laikā pieteiksies mazulitis, lai gan pēc pirmā, lielā pārdzīvojuma, laikam vēl neesmu psiholoģiski gatava, jo ir milzīgas bailes pazaudēt arī otro. Visbriesmīgāk ir iznēsāt, gaidīt, gatavoties mazuļa ienākšanai ģimenē, un te pēkšņi pēc 9 menešiem...nekā:(

Man pat bail iedomāties, kā tas ir.

*Hanna*,
mēs esam vainīgas, ka mums ir ģimenes un draugi, kas atbalsta? ;)
ja tev nav tāda ekstra, kā cilvēki, kas grūtāka brīdī atbalsta, tad jāpadomā, ka varbūt kaut kas nav ar dzīvesveidu kārtībā.
dots devējam atdodas

*Hanna* - un tu domā, ka tām māmiņām, kurām tas viss nenāk tik viegli, bērns sagādā mazāk laimes un prieks?