Ar draugu kopā bijām nepilnu gadu, OK nelietoju toreiz vēl, pieteicās neplānoti. Protams, gribējām bērniņu, kad būtu savs miteklis iekārtots, naudiņa iekrāta un kāds gadiņš pastrādāts man, jo darugs jau strādāja. Paši jokojāmies, ka mazais jau puncī, runājām, kas un kā būtu, kad būs mazais utt., pat palaidām baumas, ka manam draugam meitene (resp.-es) stāvoklī, lai atšūtos mazās pielūdzējas, kuras nelika mieru, tīri joka pēc, un redz kā :)
Pirmais bija šoks, ar visiem nelabumiem staigāju kā transā nedēļu, kad uzzināju. Draugs teica, ka būs blakus un atbalstīs jebkurā gadījumā, jutu, cik ļoti viņš bērniņu mīlēja jau pirmajās nedēļās puncī. Burtiski nedēļas laikā atradām dzīvokli citā pilsētā, no skolas aizgāju (vidusskolu biju beigusi), sākām dzīvot kopā. Bija grūti, jauna, pat nelikās, ka tas notiek ar mani, likās kā sapnis, no kura tulīt pamodīšos, bet neiespringu. Man divas māsas, vecākas, viena šokā, dzina atpakaļ uz skolu, dumja esot, ka aizgāju, otra priecājās un atbalstīja. Ar vecākiem attiecības nekādas. Punktu pielika mātes zvans, ka viņa, uzzinot par gaidāmo bēbīti, esot no šoka visu nakti noraudājusi, kāpēc man esot sava dzīve jābojā tik jaunai utt., pasūtīju, tēvam vsp. vienalga, kur esmu un ko daru.
Draugs strādā, palīdz ar naudām māsas, māte pa latam šad, tad. Ir arī bērnu naudiņa, lai arī pašiem viss uz nomaksu, ir grūti, bet nav neiespējami, dzīvojam ļoti labi, nekā netrūkst. Mazais cilvēciņš, kurš piedzimst, liek aizmirst par visu slikto un liek atrast spēku sevī. Pirmais smaidiņš, pirmais vārds, tās ir neaprakstāmas sajūtas, priecājos pat par negulētajām naktīm, jo manā dzīvē skaistākais posms sākās līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē.
Šo visu rakstot, laikam vēlos iedrošināt tās, kuras vēlas bērniņu, bet gaida īsto brīdi. Meitenes, tāds īstais brīdis pat var nepienākt, saņemieties, dāvājiet prieku sev un skaistu enģelīti pasaulei. Galu galā- skaistākās lietas notiek pašas no sevis- neplānoti :)
3376
