Dio, es savu nostāju jau pateicu, izmantojot atslēgas vārdus - ego, sevis atdošanu otram un kompromiss. Izglītots cilvēks pats saprot, kas ar to domāts.
Jebkura situācija ir jāizvērtē. Kā redzam, te ir varones, kas tikai vēzi uzskata par pietiekami nopietnu slimību, lai atļautos būt vāja vīrieša priekšā, citos gadījumos salauzta kāja arī der. Bet man viss ir vienkārši - es izvērtēju sevi, savu pašsajūtu, riskus un turpmakos pienākumus (sapulces, komandējumi, prezentācijas darbā utt), no tā secinot, vai man "uzlikt mīksto" uz vīrieša vēlmi socializēties, vai arī piekāpties. Tieši tas pats ir otrādak, ja redzu, ka tikai apaukstējies - pofig, lai cīnās pats. Ja ir nopietni, sēžu blakus, vedu pie ārstiem utt. Ja esmu attiecībās, tad man nav jānēsā varones maska cauru dienu, tāpāt arī man nav jātaisa durvis ciet, kad vemju. Lai redz mani tādu kāda esmu, arī vāju. Te ir tas pats, ja arī autore ir čīkstule, ņuņņa un infantila idiote, viņas puisis vinu tādu ir iemīlējis un devis zaļo gaismu attiecībās, kurās viņam arī ir kaut kas jādod. Tāpat, suns ir kopēja atbildība, kopējas rūpes. Ja plāns A nenostrādā, plānam B nevajadzētu aizkavēties darbā pie klaču galda... bet, ja tomēr, kāda velna pēc man to plānu B vajag?