Vai tiešām tās visas, kas saka, ka slimai esot var dar daudz ko darīt un draugam nav jāskrien mājās pie slimas draudzenes, nonākot šadā situācijā arī būtu apmierinātas ar visu? Es noteikti nebūtu, un neuzskatu, ka nav pamata dusmoties.
Es nebūtu apmierināta vai neapmierināta, man ar patiešām lielu temperatūru un lielām kakla sāpēm būtu pilnīgi vienalga. Man liekas, kad cilvēkam (nu vismaz man) ir patiešām slikti, tad viņam negribas, lai kāds ar viņu sarunājas, viņam pieskaras vai tamlīdzīgi, jo sāp visas maliņas, sāp parunāt utt. Attiecīgi nav tik svarīgi, lai draugs ir mājās, jo arī ēst vai vēl kādas aktivitātes darīt negribas. Tiesa, ja ir tāds sliktums, tad neatliktu laiks ieiet cosmo.lv un to uzrakstīt.
Ja ir kādi pienākumi darāmi kā suņa izvešana - nāktos darīt par spīti tam, ka negribas, droši vien uz tām piecām minūtēm arī izietu ārā un nekur diži nestaigātu apkārt. Galu galā vajadzēja domāt par šo atbildību pirms to uzņēmies, ti, pirms nopirkt suni. Un kas notiks, ja meitene paliks viena, bez attiecībām? Tad suns varēs nekad neiet ārā, ja viņa uz nedēļu saslims ar kādu vīrusu?
Tās, kas piemin kompromisu - piekrītu tam, ka ir jābūt kompromisam. Tikai dotajā situācijā neredzu kompromisu, bet gan meitenes vēlmes uzspiešanu, ka puisim jābūt mājās. Kompromiss tad jau drīzāk būtu tāds, ka viņš pasēdētu ar šefu un atnāktu pēc stundas, pusotras. Bet meitene jau ir sašutusi par vispār pasēdēšanu kā tādu.
73
