Attiecības bez mīlestības.

Protams, ka pēc ilgāka laika neredzēšanās, es gaidu viņu mājās un priecājos redzēt, bet vai tas ir pietiekošs rādītājs, ka es tomēr viņu kaut nedaudz mīlu? Nezinu. Es arī pēc atvaļinājuma priecājos iet uz darbu. :D
Un protams, ka iedomājoties viņu kopā ar citu, man rodas greizsirdība, bet man liekas, ka tas ir tikai "suns uz siena kaudzes" sindroms, respektīvi, pašam nevajag, bet citam arī nedos.

Tagad es tikai esmu saputrojusies par to, vai cilvēkiem, kuri sākumā ir bijuši trakoti samīlējušies un apgalvoja, ka viens otru mīl no sirds, pēc 10 laulības gadiem attiecības gadījumā nav tādas pašas kā man tagad - ir cieņa, mīļums, veiksmīga līdzās pastāvēšana un tā lielā mīlestība ir kaut kur pazudusi vai vienkārši pārvērtusies citās vērtībās.

Varbūt Tu jauc mīlestību ar iemīlēšanos un vienkārši ilgojies pēc tās iemīlēšanās sajūtas, tauriņiem, kas ir pirmajos randiņos? Tev ar šo cilvēku sākumā tādi bija?

Royalty, nē, man no sākuma nebija nekādas iemīlēšanās sajūtas. Bija protams uztraukums pirms randiņiem, bet to nevarētu nosaukt ne par tauriņiem, ne par kutināšanu vēderā. Mēs iepazināmies, es sapratu, ka viņš ir normāls čalis un kļuvām par pāri, ar domu (no manas puses) kāpēc gan nepamēģināt, man taču nav ko zaudēt. Un tagad esam tikuši tik tālu.

Nē.
Divreiz uzkāpu uz šī grābekļa. Iznākums viens.

Es teikšu skarbus vārdus. 99% attiecību mīlestība pēc pāris gadiem noplok tāpat. Paliek pieradums, cieņa, pateicība. Citam varbūt kredīts saista vai bērni. Bet cilvēki dzīvo tāpat. Grūti pateikt, kā dzīvot un rīkoties labāk. Katrs jau pats savas dzīves saimnieks.

Agri vai vēlu izjutīsi tādu kā diskomfortu. Man pašai ar pirmo nopietno puisi tā bija - viņš mani ļoti mīlēja, bija visādā ziņā ideāls, bet no manas puses bija tikai cieņa pret viņu, nu jā - arī labs sex un daudz maz interesanti bija kopā. Domāju, ka ar laiku pa īstam iemīlēšu un viss būs labi (jo kā tāds lieliskais nav pelnījis mīlestību?), bet tā nenotika. Jutos vainīga un dziļi sevī biju nelaimīga, izšķirties nevarēju, jo nebija iemesla no tik ideālām attiecībām šķirties, ja teicu viņam, ka kaut kas nepamierina, tad viņš vienmēr vainoja sevi, centās uzlabot visu, ko tik varēja, lai es būtu laimīga utt. Beigās atrisinājusm nāca pats no sevis - iemīlējos citā tā, ka kā jau te teica "norāva jumtu". Diemžēl arī ar to puisi nekas nesanāca, bet tas jau ir cits stāsts.

Mežāze, the same here. Es teiktu gandrīz tāda pati situācija kā man tagad.
Un kā Tu beigās izšķīries no tā ideālā puiša? Sirdsapziņa neplosīja Tevi simts gabalos?

Izlasi pēdējos teikumus - iemīlējos citā :) Bet pat tad, kad iemīlējos citā, viņš meklēja vainu tikai sevī, kā tas varot būt, vai viņš mani par maz esot mīlējis, lutinājis un par maz visu pircis? Protams, bija smagi izšķirties, sapratu, ka esmu nodarījusi neizsakāmas sāpes šim cilvēkam, bet ilgāk tā nevarēju, tā jau bija ilgi - gandrīz 3 gadi. Visi radi un draugi teica - kā es varējusi izšķirties no tāda vīrieša? Tagad dzīvotu kā princese, bet tai visai skaistajai, pārtikušajai dzīvei nav jēgas, ja nemīli šo cilvēku.

Ja būtu dzīvojuši kopā, tad, protams, būtu bijis vēl grūtāk izšķirties, bet mēs tikāmies vien ned. nogalēs un brīvdienās, jo viņš tolaik studēja Rīgā, bet es vēl nestudēju un dzīvojos mazpilsētā.

ESMU ARĪ SAPUTROJUSIES SAVĀ DZĪVĒ ,,,
NAV TĀDAS SAJŪTAS AR VĪRU KA būtu jumts norauts no galvas ,bet ir tikkai piekeršanas ,patikšana savsatrpēja...... Mana kļūda-piekritu aprecēties ,vinjs mani bildināja un esam prerceti jau,,, Tā no malas - kopā ilgi , ikdienā abiem viss labi , bet nav tādas īstas mīlestibas...
Pirmo virieti mīlēju tā pa īstam , bet vinjš aizgāja pie citas .... UN PARĀDIJAS TAGADADĒjais-aizmirsu pirmo miliestibu uz sava vīīra ,bet tagad jūtos kopā ar vinju ne ša ,ne tā ,,,,sexs mums ir labs ,tur nav ko piebilst,,,bērnus ,man vel negribas,bet vinjam jūtu ka gribas gan.....Saka ka vajadzetu vismaz vienu maziņo ,ģimene jau esam ,,,,pa kluso zāles dzeru.....