Sveikas!
Iesākumā pastāstīšu par to, ko īsti pētu, bet beigās ir jautājumi, uz kuriem var atbildēt arī nelasot visu penteri :) Atbildes tiks izmantotas tikai vispārīgiem secinājumiem par šo tēmu.
Neskaitāmi pētījumi laika gaitā ir pierādījuši to, ka tīņu gadi ir tie, kad cilvēki uzdrošinās eksperimentēt - ar stilu, mūzikas gaumi, radošajām izpausmēm, interesēm u.c. Tas ir tas laiks, kad katrs no mums 'meklē sevi'. Iespējams - pat atrod, tomēr, pakļaujoties ārējam spiedienam, ap 18-21 gada vecumam, piemērojas apkārtējai videi, kļūstot par 'parastiem pieaugušajiem'. Tikai retais vēl uzdrošinās (vai vēlas) izcelties, publikai demonstrējot savu īsto būtību - lai arī kāda tā būtu - "hipijiska", "gotiska" vai kā savādāk. Nereti tie posmi, kas tiek pārdzīvoti pusaudžu gados, nav tikai vēlme iekļauties, eksperimentēt vai tieši pretēji - izcelties. To laikā cilvēki patiešām atklāj sevi! Atklāj to, ka, pretēji domātajam, viņiem tomēr patīk košas krāsas, viņiem tomēr patīk dzežs, patīk oranži mati vai kā savādāk. Bet pienāk tas lūzuma vecums, kad tas viss sāk kļūt par muļķībām. Kāpēc? Tāpēc, ka mums tiešām tā liekas vai varbūt tāpēc ka sabiedrība uzspiež savas normas?
Pētījums ir par to - cik daudzi no šiem cilvēkiem 'izdzīvo' tādi - ar savu unikalitāti - arī jau pieaugušo vecumā? Nevienam nepatīk labprātīgi atklāt - jā, esmu daļa no pelēkās masas. Bet vai jūs vismaz pašas sev varat atzīties, ka savu īsto būtību neesat zaudējušas? Vai jūsu vidū ir kāda, kurai vismaz sirdī vēl ir saglabājies tas pats bezrūpīgais cilvēks, kas tīņa gados? Ja ne tieši ikdienas dzīves ziņā, tad vismaz pasaules uzskatos? Protams, līdz ar gadiem nāk arī saprašana par to, kas mūsu uzskatos ir bijis muļķīgs vai neiespējams, un tomēr...
93
