Nesen twitterī no viena gudra vīrieša izlasīju lūk ko "Gribi sačakarēt meitenei prātu? Nepārguli ar viņu kad tev ir iespēja. "
Ak, cik tie ir patiesi vārdi un kā tie mani aizskāra! Pastāstīšu - kāpēc.
Aizbraucu šovasar ceļojumā, pie viena sarunāju satikties ar puisi, kurš man jau sen sen bija iekritis acīs un mazliet arī sirsniņā, kaut arī runājuši daudz nebijām, taču tā arī nekas nesabīdījās, jo viņš aizbrauca uz ārzemēm. Tā nu viņš ar lielu prieku piekrita tikties... Satikāmies pēcpusdienā, aizgājām uz bāru dzērienos, kad satumsa, gājām pastaigās pa naksnīgo pilsētu baudīt piektdienas atmosfēru siltajā vasaras gaisā, pasēdējuši parkā un pasildījušies ar nelegāliem dzērieniem sabiedriskā vietā un viens otra sāniem, nolēmām meklēt ballīti. Atradām, turklāt vairākas. Un ta mētājoties no viena paba uz otru, runājāmies, viņš visu laiku flirtēja, izteica komplimentus uzsauca dzērienus (sākumā es pirku mums abiem) un man bija ļoti interesanti, ka pat nepamanīju, ka nokavēts pēdejais transports... Un kaut arī tas tā nebija plānots, šarmantais misters mani vienā vakarā apbūra pilnībā. Kad kājas sagura no dejām un prāti no dzērieniem, devāmies pie viņa. Vēl nebijām ne skūpstījušies, ne citādā veidā izrādījuši simpātijas, man paziņoja, ka gulēšu uz grīdas, bet rezultātā izguldīja sev blakus ar lampiņām rotātajā vienīgās istabas vienīgajā gultiņā. Es, kautra jauniete būdama pieklājīgi iebīdījos kaktiņā zem savas segas. Parunājāmies, atklājām daudz kopīga un tā arī aizmigām. Pēc pāris h pamodāmies un sākām mīlināties un bužināties kā tāds vecs pāris. Parunājāmies, pabučojāmies, pamasējāmies, bet vairāk neko. Un tā līdz pēcpusdienai, kad man bija laiks doties uz lidmašīnu. Komplimenti visu nakti birtin bira, viss tik skaisti un pasakaini un te mans sapņu princis mani atstāj "jaunavās"
Pēc tam sarakstoties soctīklos arī runājas par visu ko, tikai ne to vakaru. Bet es gribu saprast, kāpēc tā notika - kāpēc tik tuvu un tomēr tik tālu?
Kāpēc es par to tā "cepos"? Laikam jau tāpēc, ka šis vīrietis man jau labu laiku atpakaļ bija kā ideāls un pēc skaistā vakara esmu samīlējusies tā, ka atceroties tauriņu viesuļi pa vēderu virpuļo... Un kaut pagājis jau ilgs laiks, vēl nevaru likties mierā un domāju - kāpēc bija tā, ne savādāk?
111
