Sveikas meitenes.
Pēdējā laikā esmu visai apjukusi par visu šo situāciju, nezinu ko iesākt.
Man ir draugs pus otru gadu. Tā ir mana pirmā mīlestība un vispār pirmais nopietnais vīrietis. Iepriekš visu laiku pie katra strīda baidījos, ka pametīs mani utt, neticēju, ka viņš mani patiešām mīl, bet tagad esmu par to pārliecinājusies neskaitāmas reizes. Itseviški pēdējā laikā izturās īpaši vērīgi, raksta mīļas sms, aicina uz randiņiem utt (pirmstam, šis viss bija tikai randiņu periodā). Pats man ir teicis, ka nezin, ko bez manis darītu, ka esmu viņam viss. Es šo cilvēku patiešām mīlu, viņš ir tieši radīts man!
Bet, darbā ir viens kolēģis, kurā laikam esmu ieķērusies. Pēdējā laikā par viņu domāju vairāk, kā par savu draugu. Darbā tā vien gaidu, kad viņu satikšu, lai pateiktu "čau". Un, kad viņš man piemiedz ar aci, diena vnk ir izdevusies (rakstot, sapratu cik tas muļķīgi skan :D) ja sanāk vēl papļāpāt, tad vispār eiforija. Uz darbu eju ar lielu prieku, jo zinu, ka viņš tur būs.
Tātad, meitenes, jums kādreiz ir kas tāds gadījies? Kā šo situāciju izskaidrot? Man galvā ir totāla putra. Ko man iesākt?
23
