Man ir plašs viedoklis un liela pieredze šajā jautājumā, tāpēc atļaušos izteikties...
Ilgu laiku dzīvoju kopā ar mākslinieku gados 18. Tas bija tādā pārejas vecumā, kad pati sapratu, ka man tuva tāda bohēmiska dzīve. Puisis bija labi nodrošināts arī tāpat, tāpēc māksla tiešām bija kā dzīvesveids, ne iztikas līdzeklis. Vienā jaukā dienā viņš izdomāja mani ar sevi iepazīstināt kā ar 'metorsekusāli'. Nekas jauns jau tas nebija, man tikai tajā visā nepatika fakts, ka viņam visi 'draugi' bija meitenes. Lai gan jāatzīst, ka šajā jomā bija uzticams. Arī šobrīd esam labi draugi un zinu, ka viņam nekad draudzība nav pārgājusi mīlestībā - viņam meitenes tiešām ir draugi. Nu, protams, nekad nesaki nekad, un tomēr... Pieredze - bija forši, jo man arī patika tāda dzīve.
Pēc šīs šķiršanās biju vienubrīd kopā ar pilnīgu pretstatu, bet tad tomēr sapratu, ka tie mākslinieki mani galīgi piesaista... Un atkal ar tādu sagājos! Šis bija vairāk ārēji mākslinieciskais - ne hipijveida, kuram viss par visiem vienalga, bet tāds, kuram tieši patika iziet sabiedrībā, piedalīties visādās pasēdēšanās un tā - Spīķeros, Miera ielā, Kalnciema kvartālā u.t.t. šķiršanās iemesls bija pagalam muļķīgs - es vienkārši nespēju būt tik nepārtraukti sabiedriska. Man gribējās pasēdēt mājās, paskatīties kādu filmu, viņam - iet sabiedrībā, baudīt dzīvi. Forši, bet visu ar mēru!
Tad nu tā, kopumā skatoties arī uz tavu problēmu - tiešām jāpiekrīt, ka tikai reti kurais spēj dzīvot ar mākslinieku. Un, pēc manas pieredzes, gribas teikt, ka mākslinieks un mākslas kritiķe ir pagalam lieli pretpoli (lai arī pretpoli pievelkas... :)). Bet nu veiksmi atrisināt domstarpības un laimīgi sadzīvot! :)